Demogrāfiskā politika Latvijā atgādina ilgstošu tiesvedību, kur katra no iesaistītajām pusēm gaida izlēmīgu spriedumu, bet process ievelkas gadiem. Latvijas nākotnes jautājums ir kļuvis par birokrātiskas atbildības pingponga spēli, kur valdības solījumi diemžēl bieži vien aprobežojas tikai ar vārdiem.

Labklājības ministrijas sagatavotais informatīvais ziņojums “Par demogrāfiskās politikas attīstību”¹ iezīmē satraucošu statistiku – tikai 27,7 % no visām Latvijas mājsaimniecībām 2023. gadā bija mājsaimniecības ar bērniem. 2023. gadā Latvijā piedzima 14 490 bērni – par 9,2 % mazāk nekā 2022. gadā un par 16,8 % mazāk nekā 2021. gadā. Negatīvas tendences vērojamas migrācijas saldo, sabiedrības novecošanās un demogrāfiskās slodzes rādījumos. Ziņojumā kā galvenie Latvijas izaicinājumi saistībā ar esošo demogrāfisko situāciju norādīti sabiedrības novecošanās, iedzīvotāju skaita un dabiskā pieauguma samazināšanās, kā arī iedzīvotāju migrācija.

Līdz ar to nepārsteidz, ka valdības gaiteņos atkal aktualizējies jautājums par to, kā tikt laukā no “demogrāfiskās bedres”, kurā pagaidām krītam tikai dziļāk iekšā. Ziņojumā apzinātās problēmas ir skaidrs realitātes atspoguļojums, kas prasa sistemātisku un izsvērtu rīcību. Taču problēmu apzināšanās vēl nenozīmē to risināšanu. Jautājums par atbildības sadalījumu starp iesaistītajām pusēm – valsts iestādēm, pašvaldībām un privāto sektoru – kļūst arvien aktuālāks. Kad par demogrāfiskās situācijas uzlabošanas komponentēm dalīti atbild vairākas institūcijas, nav brīnums, ka politikas īstenošanā trūkst koordinācijas un ka iniciatīvas “pazūd” dažādu institūciju darba plānos.

Papildu izaicinājums ir finansējums. Ziņojums uzskatāmi apliecina, ka teju visiem demogrāfiskās situācijas uzlabošanas pasākumiem ir “nepieciešams papildu finansējums no valsts budžeta”. Šķiet, nevienam nav jāatgādina, kādā stāvoklī ir plānotais valsts budžets un cik daudz lieku līdzekļu tajā ir. Minētais liek uzdot jautājumu: kā šis papildu finansējums tiks iegūts? Un vai budžeta resursu nepietiekamība atkal nekļūs par iemeslu demogrāfiskās politikas izgāšanās epizodei? Ir jāatzīst, ka iepriekšējās iniciatīvas bieži vien bijušas ar fragmentāru ietekmi, jo trūcis vai nu finansējuma, vai politiskās gribas nodrošināt to pilnvērtīgu īstenošanu.

Ziņojumā izvirzītie pārsimts risinājumi šķiet pamatoti, piemēram, tiek runāts par nodokļu atvieglojumiem ģimenēm ar bērniem, pabalstu apmēra palielināšanu, atbalstu dzīvesvietas nodrošināšanai un labvēlīgāku nodarbinātības nosacījumu ģimenēm ar bērniem ieviešanu. Nav šaubu, ka tikai pasākumi dzimstības veicināšanai neatrisinās visas demogrāfiskās situācijas problēmas. Tāpēc pilnvērtīgākam risinājumam nepieciešama visaptveroša, sistēmiska, izsvērta un pēctecīga valsts politika. Līdz ar to ziņojumā īpaši tiek izcelta arī nepieciešamība stiprināt remigrācijas politiku un veicināt piederības sajūtu valstij, kā arī nodrošināt kvalitatīvāku dzīves vidi. Šīs iniciatīvas “uz papīra” šķiet loģiskas un pamatotas, bet lielākais izaicinājums būs to praktiskā realizācija.

Juridiski raugoties, adekvātas demogrāfiskās politikas īstenošana ir valsts pienākums, kas iekļaujas plašākā sociālās drošības sistēmā. Vai Latvija beidzot būs gatava ieviest sistēmu, kurā demogrāfiskā politika ir ilgtermiņa prioritāte, vai arī informatīvais ziņojums būs tikai vēl viens dokuments starp daudziem? Vai ziņojumā izklāstītās idejas tiks realizētas praksē, vai arī mēs atkal kļūsim par lieciniekiem nepietiekamas koordinācijas un finansējuma drāmām? Šie jautājumi ir aktuāli ne tikai politikas veidotājiem, bet arī katram Latvijas iedzīvotājam. Jo galu galā – ja mēs nespēsim atrisināt demogrāfijas problēmas, valsts nākotnes ilgtspēja būs apdraudēta.

Atliek cerēt, ka šī procesa, kura pamati likti informatīvajā ziņojumā “Par demogrāfiskās politikas attīstību”, iznākums būs vairāk par deklarācijām un solījumiem – ka tas būs ilgtermiņa risinājums, kas patiesi uzlabos Latvijas demogrāfisko situāciju.