1. Ievads

Par šā raksta iedvesmas avotu ir kalpojusi plaši izskanējusī ziņa par valsts pārvaldes ķibelēm ar pasažieru pārvadātājiem. Masu medijos tika minēts, ka tiekot lēsts, ka pārvadātāji esot regulāri pārkāpuši līguma noteikumus, vienlaikus norādot, ka ne visos līgumos esot paredzētas tiesības līgumus vienpusēji izbeigt.¹ Lai arī šī ziņa bija iedvesmas pamats šim rakstam, tomēr šajā rakstā nav mēģināts atbildēt uz jautājumiem saistībā ar tādu līgumu vienpusēju izbeigšanu, kas noslēgti publiskajos iepirkumos. Šī raksta tvērums ir šaurāks – apskatīt līguma vienpusējas izbeigšanas iespējas Civillikuma (turpmāk – CL) ietvaros.²

Jautājums par līgumu saistošo spēku un izņēmumiem no tā ir raksturots kā “viens no civiltiesību vissvarīgākajiem fundamentālajiem jautājumiem”.³ Nav ne mazāko šaubu, ka tiesīgi noslēgti līgumi ir jāpilda! Tas ir pamatprincips. Tomēr šis princips nevar kalpot par dogmu, no kuras izņēmumi netiek pieļauti arī gadījumos, kad taisnīguma apsvērumi vai līguma ekonomiskā loģika to pieprasa.

Latvijas civiltiesībās ir novērojama zināma tendence uz šādu “dogmatizāciju”. To var skaidrot ar CL stingrajiem formulējumiem, kas pirmajā acu uzmetienā vispār nepieļauj nekādas atkāpes no pacta sunt servanda principa. Šie formulējumi visupirms ir atrodami divos pantos. Pirmkārt jau CL 1587. pants: “Tiesīgi noslēgts līgums uzliek līdzējam pienākumu izpildīt apsolīto, un ne darījuma sevišķais smagums, ne arī vēlāk radušās izpildīšanas grūtības nedod vienai pusei tiesību atkāpties no līguma, kaut arī atlīdzinot otrai zaudējumus.” Šī norma īpaši bieži tiek izmantota tiesu praksē.⁴

CL 1587. panta stingrību papildina CL 1588. pants,⁵ kurā ir noteikts, ka viena puse nevar atkāpties no līguma bez otras piekrišanas pat arī tad, ja pēdējā to neizpilda, un tādēļ, ka viņa to neizpilda. Tātad līgums ir ne tikai jāpilda, lai kāda arī cena parādniekam nebūtu par to jāmaksā, bet to nevar izbeigt arī tad, ja otrs kontrahents nerespektē savas saistības. Šāds risinājums nebūt ne vienmēr liksies taisnīgs.

Protams, CL pazīst izņēmumus no šīm stingrajām normām. Tomēr doktrīnā tie raksturoti kā mazskaitlīgi un mazsvarīgi. Tā starp CL speciālajām normām varot atrast “uz ļoti konkrētām situācijām attiecinām[us] izņēmum[us], [kuru] nav daudz, un tie praksē reti noder[ot]”.⁶

Šajā rakstā tiks apskatīti šie dažādie izņēmumi. Patiesībā to ir ievērojams skaits. Tas dod pamatu uzskatīt, ka CL 1587. pants, bet jo īpaši CL 1588. pants, bieži ir deklaratīvas normas, kas neatbilst CL saturam. Vēl jo vairāk – šajā rakstā tiks skaidrots, ka līguma izbeigšanas pamatiem ne vienmēr ir jābūt tieši noteiktiem likumā, tos var attīstīt, normas iztulkojot vai piemērojot analoģiju. Visbeidzot, šajā rakstā tiks īpaši uzsvērta “svarīga iemesla” nozīme. Pēc būtības norādes uz “svarīgiem iemesliem” vairākās CL normās dod pamatu apgalvot, ka tie kalpo par vispārīgu tiesību principu, kas ļauj izbeigt ilgstošus līgumus, kad to turpināšana nav savienojama ar tikumības un savstarpējas taisnprātības apsvērumiem.

Pirms ķerties klāt raksta tematam, autors vēlas precizēt, ka šajā rakstā nevērtēs ļoti būtisku, bet arī pārāk plašu jautājumu – kad CL ļauj vienpusēji izbeigt līgumus, paziņojot par to otram kontrahentam, un kad līgums ir izbeidzams tikai tiesas ceļā? Šis jautājums lai paliek nākotnes publikācijām. Tādēļ šajā rakstā tiks pēc iespējas izmantots neitrāls termins “līguma izbeigšana”.⁷ Tomēr ir svarīgi izdarīt vienu piezīmi. Tiesību literatūrā bieži tiek lietoti formulējumi, kas liek domāt, ka gadījumā, ja likums vai līgums ļauj kontrahentam vienpusēji izbeigt līgumu ar paziņojumu (uzteikumu), tad otram kontrahentam, kas neuzskata atkāpšanos par tiesisku, šis paziņojums būtu jāapstrīd tiesā.⁸ Šķietami šādu konstrukciju var pamatot, norādot, ka šāds paziņojums ir konstitutīvs vienpusējs gribas izteikumus,⁹ kura spēkā esamība otrai pusei tātad būtu jāapstrīd. Šāda konstrukcija pārliktu pierādījumu nastu uz prasītāju, kuram būtu jāpierāda, ka līgums izbeigts prettiesiski. Autora ieskatā, šāds uzskats nav pareizs.

Autora viedokli apstiprina vairāki apsvērumi. Pirmkārt, vispārīgs pierādīšanas nastas sadalījums civiltiesībās paredz, ka kreditoram, kas pamato savu prasību ar līgumisku tiesību, ir jāpierāda, ka šāda tiesība ir radusies, bet tieši atbildētājam (parādniekam) ir jāpierāda, ka tā ir jau izbeigusies.¹⁰ Kreditoram nav jāpierāda, ka līgums nav izbeidzies, to ir jādara parādniekam, izmantojot ierunu. Tādēļ kreditors, kurš ir saņēmis šādu paziņojumu, varēs celt prasību tiesā par līguma izpildi.¹¹ Kreditoram būs jāpierāda, ka līgums ir tiesiski noslēgts, bet tieši parādniekam (atbildētājam) būs jāpierāda, ka līgums ir tiesiski izbeidzies sakarā ar parādnieka paziņojumu. Savukārt, ja kreditors cels prasību par zaudējumu atlīdzināšanu, viņam būs jāpierāda, ka bija noslēgts tiesisks līgums un ka sakarā ar tā nepildīšanu ir radušies zaudējumi.¹² Turklāt, ja līguma izpildījums bija aktīva darbība, tad tieši parādniekam būs jāpierāda, ka tā ir veikta, tātad kreditoram būs vienīgi jānorāda, ka darbība nav veikta, bet tas nebūs jāpierāda.¹³ Arī šajā gadījumā tieši parādnieks varēs atspēkot prasījumu ar ierunu, pierādot, ka līgums ir tiesiski izbeigts ar atbilstošu paziņojumu. Šāds pierādīšanas nastas sadalījums atbilst arī pirmskara Senāta izteiktai tēzei, ka, ja nomas līgums ir uzteiks, neievērojot termiņu, tad uzteikums ir spēkā neesošs un nerada nekādas tiesiskas sekas un otram kontrahentam ar to nav jārēķinās.¹⁴ Tāpēc, piemēram, šāds uzteikums nevar pārnest pierādīšanas nastu uz otru līguma pusi.

Otrkārt, autora secinājumu apstiprina līdzīgs pierādīšanas nastas sadalījums gadījumos, kad kontrahenti ir noslēguši līgumu, ar kuru tiek atlaists parāds.¹⁵ Līgums par parāda atlaidumu ir nevis vienpusējs, bet divpusējs, saskanīgs gribas izteikums. Un, sekojot argumentam, ka gribas izteikums noteikti ir īpaši jāapstrīd, būtu jāpieņem, ka pusei, kas mēģina panākt parāda izpildījumu, būtu jāvēršas pret šo atlaiduma līgumu. Tātad kreditoram būtu jāprasa to atzīt par spēkā neesošu. Tomēr jau K. Erdmans norādījis, ka šādā gadījumā, ja kreditors vērsīsies tiesā, prasot sākotnējās saistības izpildi, tieši atbildētājam (parādniekam) būs jāpierāda sava ieruna, ka parāds ir atlaists saskaņā ar spēkā esošu vienošanos starp kreditoru un parādnieku.¹⁶ Vēl jo vairāk šī konstrukcija ir attiecināma uz vienpusēju paziņojumu.

Treškārt, ir jāvērš uzmanība uz to, kā šādus jautājumus risina Latvijai radniecīgās tiesību sistēmās. Vācijas Civilkodeksa vadošajos komentāros ir norādīts, ka saskaņā ar vispārīgu principu pierādīšanas pienākums gulstas uz to pusi, kas apgalvo, ka līgums ir izbeidzies, tai skaitā arī tad, ja tas tiek izbeigts ar vienpusēju paziņojumu.