Dalība Eiropas Savienībā (turpmāk – ES) bija Latvijas valsts ilgtermiņa politiskais mērķis. Tam tika pakārtota arī tiesību sistēmas reforma pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas.¹ Arī Administratīvā procesa likums tika balstīts uz kontinentālās Eiropas tiesību saimes principiem un atziņām, lai sekmētu valsts pārvaldes darbību atbilstoši Rietumu demokrātiskas tiesiskas valsts principiem.² Vienlaikus ES tiesības Administratīvā procesa likumā ienāca vien ar 2004. gada 15. janvāra likuma grozījumiem, kad īsu brīdi pirms spēkā stāšanās likums tika saskaņots arīdzan ar jauno sociālo un tiesisko realitāti, ka no 2004. gada 1. maija Latvija kļūs par pilntiesīgu ES dalībvalsti. Pārsteidzoši, bet Administratīvā procesa likums, kurš ir ļoti detalizēts nacionālās tiesību teorijas regulējuma ziņā, attiecībā uz ES tiesību ienākšanu tiesiskajā sistēmā kļūst ļoti lakonisks un fragmentārs.

Šā raksta mērķis ir aplūkot dalības ES ietekmi uz tiesību normu piemērošanu, pamatā to skatot administratīvā procesa kontekstā. Mērķa sasniegšanai vispirms tiks analizēta Latvijas tiesiskās sistēmas piederība Eiropai, kas vērtību un principu ziņā nosaka tiesību piemērotāja darba metodoloģiju un konceptuālo attieksmi pret ES tiesībām. Attiecīgi pēc tam tiks analizēts ES tiesību pārākuma princips un tā ieviešana Latvijas tiesiskajā sistēmā, salāgojot to ar Satversmes pārākumu un konstitucionālo identitāti. Noslēgumā tiks raksturota Latvijas tiesiskās sistēmas un ES tiesību mijiedarbība, tostarp skarot ES tiesību un nacionālo tiesību iespējamo kolīziju risināšanas paņēmienus.

Latvijas tiesiskās sistēmas piederība Eiropai

I

Latvijas valsts un tās tiesiskā sistēma vēsturiski ir piederīga Eiropas vērtību, kultūras, politikas un tiesību telpai.³ Esot uz kultūrtelpu robežas⁴ un saskaroties ar Krievijas pretenzijām uz vēsturisku ietekmi Baltijā un “krievu pasaules” perspektīvu,⁵ piederība Eiropai (un plašāk – Rietumu pasaulei jeb transatlantiskajai telpai) Latvijai nozīmē daudz.⁶ Faktiski vienīgi tā sniedz drošības un aizsardzības garantiju – Latvijas ģeopolitiskajā situācijā neitralitāte vai palikšana pa vidu nozīmē neizbēgamu atkrišanu atpakaļ Krievijas ietekmē.⁷ Kamēr Krievija nav samierinājusies ar vēsturiskās lomas un impēriskās ietekmes zudumu, tikmēr tā ir permanents drošības apdraudējums reģionam. Ukrainas, Moldovas un Gruzijas piemērs pēc PSRS sabrukuma apliecina šo vēsturisko neizbēgamību. Valstis, kas nespēja pietiekami ātri “aizbēgt no Krievijas” vai uzskatīja par iespējamu veidot vienlīdz neitrālas attiecības kā ar Krieviju, tā Eiropu, kļuva par ilgtermiņa upuri “krievu pasaules” ietekmei. Vienīgā izdzīvošanas stratēģija šajā situācijā bija pēc iespējas ātri un nekavējoties aizbēgt tik tālu no Krievijas, cik vien iespējams, un cieši integrēties Eiropā un Rietumu pasaulē, kamēr Krievija bija vāja pēc PSRS sabrukuma.⁸

Dalība ES bija ilgtermiņa Latvijas ārpolitiskā stratēģija, kuras mērķis bija nodrošināt neatgriezenisku atgriešanos Rietumu pasaulē un radīt drošības garantijas valsts neatkarībai. Pirms divdesmit gadiem, pievienojoties ES, šis mērķis tika sasniegts.⁹ Dalība ES sniedz jaunas, vēl nebijušas iespējas un garantijas. Tā ir iespēja vienpusēji pabeigt vēsturi, atstājot “krievu pasauli” aiz muguras, un veidot savu nākotni vienotajā Eiropā, piedaloties ambiciozajā Eiropas integrācijas projektā.¹⁰

Atšķirības starp Eiropas kultūrtelpu un “krievu pasauli” uzskatāmi redzamas tiesību kultūrā un vērtībās. Šaipus Zilupei vēsturiski liela nozīme ir cilvēka cieņai, cilvēktiesībām un pamatbrīvībām, kā arī taisnīga likuma varai. Demokrātija, politiskais plurālisms un reāla politiskā konkurence, tiesiska valsts, varas padotība likumam un tiesībām un varas dalīšana ir pamats, uz kura gadsimtiem veidojusies Eiropas un Rietumu konstitucionālā tradīcija. Savukārt taipus Zilupei sociālajā un tiesiskajā realitātē dominē citas vērtības, kā arī atšķirīga personas un valsts attiecību konstrukcija.¹¹ Esot “krievu pasaules” ietekmē, Latvija vēsturiski saskārusies ar šīs pasaules ietekmi uz tiesību kultūru un sabiedrības vērtībām. Iespējams, tas ir viens no faktoriem, kāpēc paši nevaram labāk un aiziešana no Krievijas ir psiholoģiski grūta.¹²

II

Pavisam noteikti nevajag idealizēt vai pārspīlēti sajūsmināties par ES un Rietumu pasauli.¹³ Arī šaipus Zilupei ir pietiekami daudz problēmu un izaicinājumu. Demokrātiju krīze un tiesiskuma apdraudējumi gan no ārienes, gan iekšējos politiskajos procesos uzrāda nopietnas problēmas. ES bieži ir kritizēta, un šai kritikai vienmēr ir bijis solīds pamats. Aizrautība ar Eiropas arvien ciešāku integrāciju (federalizāciju) un Briseles tehnokrātisko kultu un birokratizāciju deva iemeslus gan Breksitam, gan arī tiesiskuma krīzei Višegradas bloka valstīs. Vienlaikus nevar noliegt – ES ir izrādījusies pārsteidzoši efektīva un sekmīga savu sākotnējo mērķu sasniegšanai.¹⁴ Tiekot veidota ar pieticīgu Robēra Šūmana un Žana Monē mērķi izvairīties no vēl viena liela kara Eiropā, tā ir spējusi nodrošināt nebijušu miera un pārticības periodu kontinentā.¹⁵ Projekta praktiskums un intelektuālā nepabeigtība, nedefinējot sasniedzamo un vienmēr esot integrācijas procesā, izrādījusies ES stiprā puse.