Kā tas norādīts Latvijas ziņojumā,¹ Senāta Administratīvo lietu departaments (turpmāk – Senāts) savos nolēmumos bieži piemēro Latvijas Republikas Satversmi (turpmāk – Satversme). Nedaudz retāk, bet pietiekami bieži Senāts nevairās piemērot arī starptautiskās cilvēktiesību normas.

Lai plašāk izskaidrotu Latvijas pieeju, nedaudz jāpievēršas vēsturei. Kā zināms, 1940. gadā Latviju okupēja Padomju Savienība, un 50 gadus tai nācās dzīvot tā sauktajā padomju režīmā. Padomju Savienībai bija konstitūcija, un katrai padomju republikai bija sava konstitūcija, kas savā starpā atšķīrās ļoti minimāli. Šajās konstitūcijās formāli bija iekļautas dažādas politiskās pamattiesības un brīvības. Tomēr maz ticams, ka izdotos atrast kādu padomju tiesas spriedumu, kurā būtu tieši piemērota konstitūcijas norma. Iemesls tam bija fakts, ka Padomju Savienībā bija jāievēro tiesību normas, kas bija ietvertas juridiskā spēka hierarhijā zemākos normatīvajos aktos – likumos, Ministru padomes noteikumos vai pat Komunistiskās partijas Centrālās komitejas instrukcijās, kas ievērojami sašaurināja konstitūcijā noteiktās tiesības. Tiesnesim bija pienākums piemērot šādu instrukciju pat tad, ja tā bija pretrunā ar konstitūciju. Tā laika tiesu nolēmumu motīvu daļa parasti bija īsa, tajā bija tikai atsauce uz konkrēto piemērojamo tiesību normu.

1990. gadā Latvijas Republika atguva neatkarību. Tika atjaunota 1922. gadā pieņemtās Satversmes darbība, bet tajā nebija cilvēktiesību daļas.