Gadumija tradicionāli ir laiks, kad tiesisko regulējumu skar būtiskas pārmaiņas – daļa esošo normu zaudē spēku, bet daudz jaunu normu tikai sāk savu praktisko dzīvi. Arī šā gada 1. janvārī spēkā stājās 216 tiesību akti, bet spēku zaudēja 128. Lielākā daļa jaunā regulējuma ir grozījumi līdzšinējā kārtībā, bet līdztekus tam spēkā stājušies arī divi jauni likumi un 13 Ministru kabineta noteikumi.

Ikkatrai no šīm izmaiņām ir sava nepieciešamība, mērķis un uzdevumi, ko noteic konkrēti apstākļi. Par to vairāk vai mazāk precīzākas norādes sniedz katra šī normatīvā akta projekta anotācija. Tā arī vērš uzmanību uz plānoto normu ietekmi, kas tiek apzināta un novērtēta to izstrādes gaitā. Taču ne dzīvē vispār, ne arī likumdošanas jomā vienmēr notiek tieši tā, kā gribēts. Tādēļ, neraugoties uz sākotnējām iecerēm un apņēmību, normatīvā regulējuma reālā ietekme pilnībā atklājas tikai pēc tā stāšanās spēkā.¹ Tas var nest arī pārsteigumus, tostarp nepatīkamus un negribētus.

Pērnvasar ir publiskots apjomīgs Saeimas Analītiskā dienesta pētījuma “Kādi faktori kavē efektīvu tiesību aktu un rīcībpolitiku ex-post izvērtēšanu Latvijā” galaziņojums, kurā izvērsti ir raksturota tiesību aktu un rīcībpolitiku ex-post izvērtēšanas sistēma Latvijā, vienlaikus identificējot nozīmīgākos faktorus, kas to kavē. Norādot uz iemesliem, kādēļ tas vispār ir nepieciešams, pētījumā pamatots, ka “ne vienmēr tiesību akti pēc stāšanās spēkā darbojas tā, kā to paredzējis izstrādātājs. Tiesību akti var nenovērst pamatproblēmas, radīt izstrādes mērķim pretēju efektu vai citas nevēlamas vai neparedzētas sekas”. Turklāt, atsaucoties arī uz Satversmes tiesas atziņām, pētījumā uzsvērts, ka normatīvā regulējuma ietekme nav statiska un laika gaitā var mainīties, tādējādi tiesību akti, kas reiz bija piemēroti kādam risināmam jautājumam, var zaudēt aktualitāti un vairs neatbilst sociālajai realitātei un situācijai. “Līdz ar to ir nepieciešams veikt spēkā esošo tiesību aktu ietekmes pēcpārbaudi jeb ex-post izvērtēšanu, lai pārliecinātos par to, vai konkrētais normatīvais regulējums joprojām ir aktuāls un nepieciešams un vai tas nerada nelabvēlīgas sekas un atbilst izstrādes mērķim,” liecina viena no pētījuma galveno secinājumu atziņām. Un tas liek uzdot jautājumu: cik daudz mēs vispār zinām par normu dzīvi pēc to spēkā stāšanās?

Minētais pētījums ļauj izsecināt atbildi arī uz šo jautājumu. Īsā versija: “Latvijā tiesību aktu ex-post izvērtēšana joprojām ir agrīnā attīstības fāzē. Valsts pārvaldē specifiski tiesību aktu ex-post izvērtējumi tiek veikti vien retumis.” Vienlaikus tas nenozīmē, ka vispār nepastāv nekāds izvērtējums. Praktiski tas noris dažādos veidos, tostarp iestāžu ikdienas darbā, apsverot kādu grozījumu nepieciešamību un tos rosinot. Tāpat kompetences dēļ savu artavu šajā ziņā sniedz arī vairākas institūcijas, piemēram, tiesībsargs, Valsts kontrole, Satversmes tiesa un dažādi analītiskie dienesti. Tomēr, vērtējot kopumā, pētījums atklāj – nav stabilas un vienotā metodikā balstītas sistēmas, jo pagaidām tā ir fragmentēta un visi panākumi ir diezgan cieši saistīti ar pašu institūciju ieinteresētību, iniciatīvu un degsmi šajā virzienā darboties.

Starp galvenajiem faktoriem, kas kavē sistemātisku un kvalitatīvu tiesību aktu un rīcībpolitiku ex-post izvērtēšanas praksi, pētījumā minēts arī tas, ka atšķirībā no ex-ante izvērtēšanas ex-post izvērtēšanai nav ne speciāla regulējuma, ne arī vienotas metodikas un obligātuma. Trūkst arī kritēriju, pēc kuriem kopumā identificēt izvērtējamos tiesību aktus, kā arī būtisks kavēklis ir analītiskās veiktspējas trūkums valsts pārvaldē un nepienācīgā dažādu datu kvalitāte, pieejamība un savstarpējā savietojamība. Konstatēti vēl arī citi kavējoši faktori: “Vērojama tendence, ka tādi ex-post izvērtējumu rezultāti, kas neatbilst gaidītajam, valsts pārvaldē tiek uztverti kā slikta darba rādītāji. Līdz ar to valsts pārvaldē ir piesardzīga attieksme pret ex-post izvērtēšanu un tā ne vienmēr tiek uztverta kā iespēja konstatēt nepilnības un uzlabot esošo politiku.” Turklāt, kā secināts pētījumā, pat tad, ja ir veikts šāds izvērtējums, nav normatīvu prasību vai spiediena ņemt vērā iegūtos rezultātus, tā sekmējot pierādījumos balstītas ekspertīzes nostiprināšanu valsts pārvaldē. “Tādējādi ex-post izvērtējumu rezultātu izmantošana ir sporādiska un balstīta vienīgi uz institūcijas atbildīgo amatpersonu iniciatīvu.”

Kopsavelkot iepriekš minēto, gan tiesību politikas veidotājiem un likumdevējam, gan “Jurista Vārda” lasītājiem šajā gadā gribas vēlēt ne tikai izvirzīt jaunus mērķus un uzdevumus, bet arī pārdomāt un izvērtēt to, kas un kā līdz šim jau ir paveikts!