[1] Tiesiskā demokrātiskā valstī tiesas spriešana, proti, strīdu izšķiršana sacīkstes procesā starp diviem vai vairākiem dalībniekiem, pamatojoties uz likumdevēja pieņemtām tiesību normām,¹ ir vienīgā tiesas pamatfunkcija, kuru radoši īstenot pamatnormas ietvaros var vienīgi tiesu vara, kam nodrošināta neatkarība un nepieciešamā rīcības brīvība.² Ar savu nolēmumu starpniecību un tās ietekmes dēļ, ko šie nolēmumi atstāj uz likumdevēja un izpildvaras darbību, tiesas spēj būtiski ietekmēt – gan tieši, gan netieši – sabiedrību, politiku, tiesības un attīstīt zināmas cilvēktiesību jomas un liberālas vērtības.³ Tiesā nonākušie jautājumi nosaka to, kādā mērā un kādus procesus ietekmē tiesnesis.⁴ Īstenojot tiesas spriešanas funkciju, tiesnesis sakārto sociālos jautājumus, veicina ekonomisko izaugsmi, ierobežo varas patvaļu, pilnveido tiesisko sistēmu, nodrošina tiesību normu aktualitāti, aizstāv vērtības, sekmē valsts labklājību, stabilitāti, ekonomisko un tiesisko ilgtspēju, līdz ar to tiesnesis ietekmē konstitucionālos, tiesiskos, politiskos, sociālos un ekonomiskos procesus valstī. Savukārt šī ietekme nosaka tiesas lomu. Līdz ar to tiesas ietekme un loma, īstenojot tiesas spriešanas funkciju, ir atkarīga no normatīvajos aktos paredzētās kompetences,⁵ un šo lomu un ietekmi atklāj konkrētu spriedumu saturs.

Pastāvot lielākai tiesas iespējai ietekmēt valstī notiekošos procesus, attiecīgi nozīmīgāka kļūst tās loma demokrātiskā sabiedrībā. Savukārt tiesas spēja pildīt šo lomu nav automātiska, tā ir atkarīga no tiesu varas neatkarības un kompetences. Tāpēc tiesas pamatfunkcijas īstenošanas obligāts elements ir tiesnešu mācības, jo (1) tiesības uz efektīvu tiesību aizsardzību spēj nodrošināt vienīgi kompetents tiesnesis, (2) neatkarīgs spēj būt tikai kompetents tiesnesis, (3) tiesas lomu spēj īstenot vienīgi kompetents tiesnesis.⁶

Tiesneša mācības kā pienākums, tiesības un atbildība izriet no tiesneša statusa, viņa lomas demokrātiskā tiesiskā valstī un no neatkarības prasības. Tiesneša pienākums mācīties visā viņa karjeras laikā ir institucionalizēts likumā. Lai tiesnesis varētu īstenot savas tiesības uz nepārtrauktām mācībām tiesneša karjeras laikā, valstij ir jānodrošina šī iespēja. Un tā ir tiesneša atbildība šīs tiesības izmantot.

Mācības – tiesnešu neatkarības elements

[2] Uz tiesneša profesionālās kompetences un mācību saistību ar tiesnešu neatkarību un uz mācību nozīmi tiesnešu neatkarības nodrošināšanā norādīts gan tiesību literatūrā, gan tiesu praksē, gan starptautisko organizāciju dokumentos.

[2.1] Eiropas Cilvēktiesību tiesa, uzskaitot garantijas, kas pastāv, lai tiesnesi aizsargātu no ārējas ietekmes, citstarp norāda arī uz tiesnešu profesionālām mācībām,⁷ savukārt tiesneša kvalifikāciju tā uzskata par tiesnešu neatkarības garantiju, proti, tiesneša kvalifikācija kalpojot kā papildu garantija tiesneša personīgajai neatkarībai.⁸ Satversmes tiesa vienā no “tiesnešu atlīdzības” spriedumiem papildus tiesneša neatkarības garantijām uzskaitījusi arī citas tiesnešu neatkarības saturā ietilpstošas prasības: tiesneša kompetence, kvalifikācija un pieredze.⁹ Arī Izraēlas Augstākā tiesa norādījusi uz gadu gaitā pilnveidoto tiesneša profesionalitāti un tās nozīmi tiesneša objektivitātes nodrošināšanā, tiesnesim pildot viņa ārkārtīgi sarežģīto uzdevumu.