Cilvēktiesību prasībām atbilstošas brīvības atņemšanas soda izpildes nodrošināšana Latvijas ieslodzījuma vietās ilgstoši ir bijusi problemātiska, tas saistīts ar valsts nespēju ilgstošā laika posmā nodrošināt pietiekamu finansējumu gan ieslodzījuma vietu atbilstošas infrastruktūras attīstībai, gan pietiekamam un motivētam personāla resursam. Arī normatīvā regulējuma pilnveide atbilstoši starptautiskajos dokumentos ietvertajām norādēm ir ierobežota ar nepietiekamu valsts atbalstu penitenciārās sistēmas attīstībā un kapacitātes celšanā. Satversmes tiesa pamatoti ir atzīmējusi, ka, veidojot sodu izpildes sistēmu, likumdevējam ir jāņem vērā arī valstī pieejamie resursi, tomēr attiecībā uz ieslodzīto personu tiesībām valstij nav tiesību, aizbildinoties ar ekonomiska rakstura apsvērumiem, atteikties no tās pamatpienākuma izpildes, ja tā rezultātā netiek ievērotas minimālās cilvēktiesību aizsardzības prasības.1
Eiropas Cilvēktiesību tiesa (turpmāk – ECT) ir atzinusi: lai gan valstīm ir plaša rīcības brīvība jautājumos, kas saistīti ar soda izpildi, tomēr Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija (turpmāk – Konvencija) neapstājas pie cietuma vārtiem2 un personas ieslodzījuma vietā turpina baudīt Konvencijā noteiktās tiesības, izņemot tiesības uz brīvību, kad likumīgi noteiktā brīvības atņemšana ietilpst Konvencijas 5. panta tvērumā. Piemēram, nav pieļaujama necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai apstākļi, persona ieslodzījumā turpina baudīt tiesības uz privātās un ģimenes dzīves neaizskaramību, uz vārda brīvību u.tml.3
Pēdējos gados brīvības atņemšanas soda izpildē no cilvēktiesību aspekta ir vērojamas būtiskas attīstības tendences, kas pamatā ir saistāmas ar Satversmes tiesas spriedumiem. Satversmes tiesa vairākos spriedumos ir uzsvērusi notiesāto individuālā izvērtējuma nepieciešamību, normatīvajā regulējumā nosakot tiesību ierobežojumus, piemēram, 2021. gada 15. janvāra spriedumā lietā Nr. 2020-21-01 “Par Latvijas Sodu izpildes kodeksa 45. panta piektās daļas pirmā teikuma atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam”. Ar šo spriedumu Satversmes tiesa atzina Latvijas Sodu izpildes kodeksa 45. panta piektās daļas pirmo teikumu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam, ciktāl tas bez individuāla izvērtējuma liedz notiesātajai personai satikšanos ar ģimenes locekli, kurš izcieš sodu citā brīvības atņemšanas iestādē un ir saņēmis atļauju īslaicīgi atstāt brīvības atņemšanas iestādes teritoriju. Jāatzīmē, ka uz minētajā normā ietvertā absolūtā aizlieguma nesamērīgumu likumdevējam norādīja arī tiesībsargs, vēl pirms šis regulējums tika apstrīdēts Satversmes tiesā.
Tēmas kontekstā jāpiemin arī 2020.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
|
Žurnāls tiesiskai domai un praksei | |
|
Lasītāju serviss: abonenti@lv.lv
Informatīvais tālrunis 67311161
darbadienās9:00-17:00 |
||
| Abonēšana | Par "Jurista Vārdu" | |
| Žurnāli | Redakcija | |
| Reklāma | Autoriem | |
| Darba sludinājumi | Lietošanas noteikumi | |
| Redakcija: juristavards@lv.lv | Grāmatas |
Autortiesības Kontakti |
|
Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības
/Latvijas Republikas Satversmes 90. pants/ |
© VSIA "Latvijas Vēstnesis" | |
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.
