Vēl no laikiem, kad pa ielām brauca rati, nevis elektroauto, zināma gudrība vēsta: neskrien ratiem pa priekšu! To der atcerēties ne vien uz ceļa, bet arī tiesiskajā sfērā, kur vairāk nekā citur lietu kārtībai ir būtiska nozīme.

2024. gada 31. oktobrī tika pieņemts likums “Grozījumi Grāmatvedības likumā”, kas stājās spēkā 2025. gada 1. janvārī.¹ Šajos grozījumos ietvertas arī normas, kas paredz, ka attaisnojuma dokumentu, kuru uzņēmums izsniedz citam Latvijas Republikā reģistrētam uzņēmumam – preces vai pakalpojuma saņēmējam – samaksāšanai (rēķinu), noformē kā strukturētu elektronisko rēķinu jeb e-rēķinu.² Līdz ar to grozījumi paredz uzņēmumiem jaunu pienākumu – pāriet uz e-rēķinu izmantošanu darījumos ar Latvijas uzņēmumiem un valsts iestādēm. Jaunu prasību ieviešana pati par sevi nav nekas ārkārtējs, taču šajā situācijā likumdevējs, šķiet, ir aizskrējis pa priekšu saviem ratiem.

Tiem, kas darījumus ar budžeta jeb valsts iestādēm slēdz pēc 2025. gada 1. janvāra, jau jaunā gada pirmais rēķins ir gatavojams kā strukturēts elektroniskais rēķins. Savukārt tiem, kas darījumus ar budžeta iestādēm paguvuši noslēgt līdz 2024. gada 31. decembrim, jaunās e-rēķinu prasības jāsāk ievērot ar 2026. gada 1. janvāri.³ Likumā paredzētas arī dažas atkāpes no pienākuma gatavot e-rēķinus, tomēr tās attiecināmas uz šauru situāciju loku. Līdz ar to krietnam pulkam Latvijas uzņēmumu un iestāžu šis gads iesācies ar jaunu pienākumu – aizmirst par līdzšinējo rēķinu formu un apgūt, kā gatavot un apstrādāt jaunos e-rēķinus, citādi nāksies nonākt situācijā “nav rēķina – nav preces, pakalpojuma vai apmaksas”.

Tiktāl viss būtu kārtībā. Tomēr problēma rodas tajā, ka būtībā ar šo arī normas, kas attiecas uz e-rēķiniem, Grāmatvedības likumā beidzas. Kamēr pienākums izrakstīt pirmos e-rēķinus jau ir spēkā, noteikumi, kas regulēs šo rēķinu apriti un datu iesniegšanu Valsts ieņēmumu dienestam, vēl tikai jāizstrādā. Saskaņā ar Grāmatvedības likumā noteikto kārtību e-rēķinu organizēšanas un īstenošanas jautājumus Ministru kabinets paredz noregulēt ar jauniem Ministru kabineta noteikumiem, kuri tiks izdoti līdz 2025. gada 1. maijam.⁴ Tātad uzņēmēji un iestādes ir nostādīti situācijā, kurā pirmie rēķini jāizraksta un jāapstrādā jau tagad, kamēr konkrēta tālākā rīcības kārtība ar tiem vēl nav zināma.

Normatīvo aktu projektu izstrādes rokasgrāmatās⁵ vairākkārt norādīts, ka normatīvajam aktam jābūt iespējami skaidram, nepārprotamam un tam jāsekmē tiesību sistēmas sakārtotība un cieņa pret kvalitatīvu tiesisko regulējumu. Vai pienākuma uzlikšana bez detalizētas kārtības noteikšanas ievēro visus šos principus? Atbilde, šķiet, ir pašsaprotama.

Ministru kabineta noteikumu trūkums ne tikai sarežģī dzīvi uzņēmējiem, bet arī palielina risku, ka atšķirīgas interpretācijas par e-rēķinu aprites prasībām var radīt nevajadzīgas domstarpības. Turklāt atklāts paliek jautājums par to, ko e-rēķinu izsniedzēji un saņēmēji darīs tad, ja gaidāmajos Ministru kabineta noteikumos tie “atradīs” paši savas kļūdas, kas jau pieļautas, izmantojot strukturētos elektroniskos rēķinus, kamēr nav pilnībā skaidrs to tālākais lietvedības ceļš.

Neapšaubāmi, e-rēķini paši par sevi ir solis uz priekšu. Tie atvieglos darbu gan uzņēmumiem, gan valsts iestādēm, sekmēs caurspīdību un samazinās papīra dokumentu kalnus. Tomēr, lai šīs pozitīvās puses pilnvērtīgi izpaustos, svarīgi, lai normatīvais regulējums būtu pilnībā gatavs un skaidrs brīdī, kad tiesību subjektiem tas jāsāk piemērot. Iespējams, vēl nevajadzētu sēsties pajūgā, kamēr ratiem nav pievienoti riteņi.