Minētais kā princips nostiprināts Civilprocesa likumā¹ (turpmāk – CPL) un likumā “Par tiesu varu”² un ir viens no taisnīgas tiesas elementiem. Tomēr prakse rāda, ka sacīkstē balstītais tiesvedības process ne vienmēr novedīs pie taisnīga iznākuma.

Šī raksta mērķis ir rosināt diskusiju par izsenis konstatētu, bet joprojām aktuālu viedokļu sadursmi, proti, vai sacīkstes princips nodrošinās taisnīgu spriedumu vai tikai strīda atrisināšanu un vai šie principi savstarpējās hierarhijas un juridiskā spēka ziņā ir līdzvērtīgi.

Satversmē nostiprinātais taisnīgas tiesas princips un tā izpausme civilprocesā

Taisnīgums, pēc Aristoteļa vārdiem, ir vispilnīgākā tikumība. Taisnīga rīcība ir vidus starp divām galējībām – darīt netaisnību un ciest netaisnību. Abas galējības saistītas ar netaisnību. Taisnīgums tātad ir vidus kā pareizais mērs.³

Mūsdienu praksē gan ne vienmēr lietas dalībnieki un tiesa spēj atrast vidusceļu, lai nodrošinātu taisnīgumu, un tas nemaz nav nepieciešams. Visbiežāk kādai no pusēm būs taisnība, bet otrai ne. Kāds būs pildījis savas saistības, kāds ne. Šādā situācijā taisnīgums nebūs atrodams pa vidu, bet gan būs sasvēries kādas puses labā. Jājautā: vai šī puse spēs pierādīt, ka jautājuma atrisināšana tai par labu nodrošinās taisnīgu lietas risinājumu? Līdz ar to jebkurā strīdā svarīgi būs pušu iesniegtie pierādījumi, tostarp to attiecināmība un pieļaujamība, lai nodrošinātu, ka “taisnīguma svari” nosveras par labu konkrētajai strīdus pusei.