Aizvadītā gada 26. novembrī Augstākās tiesas Civillietu departaments ieviesa savas korekcijas zemākas instances spriedumā, kurā tā bija centusies atgriezt atbildētāju uz stahanovisma ceļa. Lietā par uztura maksāšanas pienākumu tiesa raksturoja atbildētāju kā “jaunu un veselu vīrieti ar augstāko izglītību [, kuram] nevajadzētu būt šķēršļiem pelnīt vairāk”. Kasācijas instance norādīja, ka šāds lietas puses rīcības ētisks novērtējums ir “lieks”.¹ Vai šī lieta apliecina, ka tiesu nolēmumos, novērtējot lietas dalībnieku uzvedību, neizbēgami tiek veikti arī ētiski raksturojumi? Ētikas ir vairākas, un, lai gan katram no mums ir sava – vairāk vai mazāk pastāvīga – ētikas koncepcija, savā starpā dažādie ētikas novirzieni neatrodas hierarhiskās attiecībās. Citiem vārdiem – nav pareizas vai nepareizas ētikas.

Protams, ikvienai ētikai ir kopīgs izejas punkts, mēs visi visticamāk piekrītam, ka ētiska jeb tikumiska rīcība ir tāda, kas nerada ļaunumu šī vārda visplašākajā nozīmē. Un tomēr šis izejas punkts varētu būt vienīgais, kas apvieno ētikas dažādās izpratnes. Iedomāsimies sevi argumentācijas noslēguma punktā – proti, ko nozīmē rīkoties neētiski? Pārmērīga ēšana un dzeršana, masturbācija, slinkums, zaimošana, pašnāvība... Vai jūs šādu rīcību – atsevišķi vai kopā ar citām – atzītu par neētisku?

Lasītājs, kas piekrīt, ka minētās rīcības nav ētiskas, ierakstās pie Aristoteļa sekotājiem, kurš Nikomaha ētikā iesaka lasītājam tiekties uz “labu dzīvi”, attīstot sevī izturību un mērenību. Līdzīgi Kants “Tikumu metafizikas pamatojumā” argumentē, ka pastāv morāli pienākumi pret sevi, piemēram, neizdarīt pašnāvību vai neslinkot. Tomēr atradīsies tādi, kas argumentēs, ka rīcības kaitnieciskumu var novērtēt tikai attiecībā pret citu cilvēku. Ļaunums, ko kāds nodara sev, ir muļķība (folly), nevis neētiska rīcība – 1859. gadā rakstīja Mills (Mill) esejā “Par brīvību”, kas pieejama arī latviešu valodā. Šī pieeja aizsāka t. s. minimālās ētikas izpratni, kuras piekritēji atsakās ētiski novērtēt aizskārumu kaut kam abstraktam, piemēram, Dieva, dzimtenes vai karoga zaimošanai. Tāpat minimālā ētika nevērtē rīcību, ko pieaugušais ir brīvi izvēlējies, piemēram, seksuālas attiecības vai azartspēles; un, visbeidzot, tā nenosoda uzvedību, kas rada tiešu kaitējumu tikai pašam sev – piemēram, toksikomāniju vai pašnāvību.

Lai visu sarežģītu vēl vairāk, protams, ir bijuši mēģinājumi izveidot sintēzi starp tiem, kas vēlas sniegt ētisku vērtējumu katram elpas vilcienam, un tiem, kas novelk striktu robežu starp muļķību pret sevi un kaitējumu citam. Šo pieeju sauc par atbildības ētiku, kas interesantā kārtā, stipri ietekmējoties no tiesību izpratnes par atbildību, to pārnes uz morāles jomu, nosakot, ka ikviens kaitējums ir jāizlabo – arī tad, ja iecerētā rīcība ir bijusi ar labu nodomu, kaut vai rīcības sekas nebija iecerētas un ir nejaušas. Ir pietiekami, ka “es” esmu “aktīvais iemesls”, kādēļ ir iestājušās kaitīgās sekas.²

Arī abas Eiropas tiesas nereti saskaras ar lietām, kurās ir jāsniedz ētisks novērtējums. Un arī tām nav viena izpratne par ētiku. Piemēram, Eiropas Savienības Tiesa (EST) piemēro morāles relatīvismu – kas ir pieņemams vienā dalībvalstī, var būt pilnīgi nepieņemams citā, tas savukārt var attaisnot ierobežojumus ekonomiskajām pamatbrīvībām.³ Šādi EST pieņēma Vācijas likumdevēja ierobežojumu izplatīt Apvienotajā Karalistē izveidotu spēli, kurā tika imitēta nogalināšana. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesai (ECT) ir nācies izteikties par vairākiem ētiski jūtīgiem jautājumiem – aborti, eitanāzija un surogātmaternitāte ir daži no tiem. Tas nenozīmē, ka ECT piemērotu noteiktu ētikas koncepciju, aizvietojot tiesību normas, drīzāk ētika iedvesmo argumentāciju, piemērojot cilvēktiesības. Dažādas ētikas koncepcijas skaidri izpaudās lietā par mākslīgo apaugļošanu (in vitro) Austrijā, kas šajā valstī nebija atļauta.⁴ Proti, spriedums un tiesnešu atsevišķās domas atklāj vairākas ētikas koncepcijas, argumentējot par to, vai “bērna iegūšana par katru cenu” var būt aizsargājama kā tiesības uz privāto un ģimenes dzīvi.

Vai dažādās pieejas ētikai ir jāsauc juristiem nepatīkamajā vārdā “fragmentācija”, kas saistās ar nenoteiktību, iespējams, patvaļu? Vai arī tieši otrādi, ētikas izmantošana argumentācijā ir viens no veidiem, kā pārliecināt? Varbūt ir pienācis laiks pievērsties ētikai nopietnāk?