Vēl salīdzinoši ne tik sen bija laiks, kad katrā “Jurista Vārdā” tika publicēti tiesu nolēmumi, jo šodien tik ierastā publiskā datubāze nepastāvēja. Attīstot izpratni un piepildot tiesības ar laikmeta garam atbilstošu saturu, tiesu nolēmumu brīva pieejamība ir kļuvusi par pašsaprotamību. Šādu piemēru, kad līdz ar laiku mainās arī izpratne un attieksme pret kādu jautājumu, tieslietu jomā ir gana daudz, un varētu sacīt, ka profesionālā ētika arī ir viens no tiem.

Ētikai kā kategorijai ir ļoti sena un bagātīga vēsture, un profesionālā ētika ir viens no tās atzariem. Tādēļ profesionālā ētika, protams, nav mūsdienu izgudrojums vai jaunievedums, tomēr nevar noliegt, ka pašu profesijai piederīgo un sabiedrības kopējā izpratne un attieksme pret ētiku darbā gadu gaitā ir mainījusies un kļūst aizvien aktuālāka. Sabiedrība kopumā kļūst zinošāka, un tās pieprasījums pēc katrai profesijai atbilstošas un pienācīgas ētikas pieaug, tādēļ debates par ārstu, pedagogu, Saeimas un vietvaru deputātu, juristu, ierēdņu, žurnālistu u.c. ētiku ir viens no ierastiem publisko diskusiju tematiem. Tam ir arī loģisks izskaidrojums, jo, kā atklāj arī šī “Jurista Vārda” saturs, profesionālā ētika ir ļoti cieši saistīta ar sabiedrības uzticības jēdzienu – ētika veicina paļāvību un ticību profesionāļu rīcības godprātībai un taisnīgumam.

Ja vēl ir tādas visai sabiedrībai būtiskas jomas, piemēram, izglītība, kurās izskan aicinājumi profesionālās ētikas jautājumus pilnīgāk regulēt normatīvajos aktos,¹ tieslietu joma par regulācijas trūkumu sūdzēties nevar. Pienākums ievērot profesionālo ētiku un pretējas rīcības sekas faktiski ir ietvertas gan ārējos, gan iekšējos normatīvajos aktos visās tiesu sistēmai piederīgajās profesijās. Katrai no tām – tiesnešiem, prokuroriem, zvērinātiem advokātiem, notāriem, tiesu izpildītājiem – ir sava specifika un iezīmes, tāpēc arī katram savs regulējums. Lai izzinātu, kā katrā no šīm profesijām normatīvi ir regulēts un praktiski iedzīvināts profesionālās ētikas institūts, “Jurista Vārds” veica plašu aptauju, un šis apkopojums publicēts šajā izdevumā. To papildina arī Valsts kontroles prakses piemērs un Latvijas Ārstu biedrības viedoklis, piedāvājot skatījumu uz profesionālo ētiku no citas jomas skatpunkta, jo tieši ārstu ētikas komisijas lemtais nesen kļuva par plaši apspriestu tematu, vai un ciktāl sabiedrībai ir tiesības zināt informāciju par iespējamu ētikas normu pārkāpumu izvērtējumu. Latvijas tiesnešu kopienai par sevi šajā sakarā ir skaidra nostāja – priekšroka dodama atklātībai, ko pati tiesu vara arī praktizē.

“Ir svarīgi, ka tiesu sistēma ir spējīga atzīt savas kļūdas un tās risināt, nevis sabiedrībai noklusēt, jo tā ir visas sabiedrības darīšana – tiesu vara un tiesu sistēma taču ir tieši sabiedrībai paredzēta, un tāpēc profesionālās ētikas jautājumi nav tikai mūsu pašu iekšēja lieta. Sabiedrībai ir pamatotas tiesības sagaidīt no tiesnešiem un tiesām, ka tās ir atklātas. Tāpēc, jā, es uzsvērtu, ka tas lielākais ieguvums no mūsu atklātības, publicējot visus dokumentus, ir vērsts tieši uz sabiedrības uzticēšanās nodrošināšanu tiesu varai,” intervijā “Jurista Vārdam” atzīst Latvijas Tiesnešu ētikas komisijas priekšsēdētāja Diāna Makarova.

Viņa arī pauž interesi par citu juridisko profesiju skatījumu uz profesionālo ētiku, taču pretstatā tiesnešiem citi tiesu sistēmai piederīgie nav tik vēlīgi savos vērtējumos un ētikas normu skaidrojumos dalīties ar plašāku sabiedrību, lielākoties atstājot šos jautājumus institūcijas iekšienē. Vai šāda pieeja mūsdienās ir saskanīga ar sabiedrības pamatotajām interesēm zināt un iespējām pārliecināties, kā tieši visas tiesu sistēmai piederīgās personas izprot un ievēro ētiku savā darbā, pildot tām uzticētās funkcijas? Uz pārdomām par šo jautājumu rosina vairākos rakstos paustais, mudinot uz diskusiju par lielāku atklātību profesionālās ētikas jomā, jo tas – valsts pārvalde un arī tiesu sistēmas funkcionēšana – nešaubīgi ietilpst sabiedrības pamatoto interešu tvērumā. Tēmas kontekstā gan jāuzsver, ka “sabiedrības intereses” nav informācija, kas ir vienkārši interesanta sabiedrībai, bet gan tāda, kas uz to attiecas kopumā² un ietver izpratni par kopīgām vērtībām.³ Turklāt tiesnešu piemērs apliecina, ka atklātība pret sabiedrību patiesībā profesijai sniedz ieguvumus, nevis ko atņem.