Juristu ētika nav ietilpināma pāris lappušu garos prokuroru, notāru, advokātu, tiesnešu, tiesu izpildītāju utt. kodeksos. Tā nav attiecināma tikai uz kritisku/skeptisku esošās morāles deskripciju/aprakstu vai disciplināru pārkāpumu apkopojumiem. Nepietiek arī ar atsevišķu empīrisku gadījumu analīzi, meklējot pareizāku un taisnīgāku situācijas risinājumu. Profesionālā ētika ir daudz plašāks domāšanas, izjūtu, attieksmes un rīcības lauks, kas atklājas dilemmu risinājumos, lēmumos, uzvedībā un ietverts principos, normās, vērtībās, mērķu un līdzekļu saskaņotības meklējumos, pieredzes stāstos, motīvu un rezultātu pārdomās.

Profesionālā ētika ir ētikas – morāles filozofijas – atzars. Tā atvasināta no senas un ilgtspējīgas pieredzes, kas raksturo labākas, saprātīgākas un pilnvērtīgākas cilvēka dzīves un darbības meklējumus. Tradicionālā ētika ir dziļā cilvēka un sociālās realitātes izziņā balstīta domāšana par to, kā labāk, saprātīgāk, laimīgāk, lietderīgāk, patiesāk izvēlēties, lemt, darīt un veidot attiecības. Ētika attiecas gan uz principiem, vērtībām un normām, gan uz vīziju, kādai vajadzētu būt cilvēcīgai rīcībai un attiecībām. Vienlaikus tai ir uzrunas funkcija, kas stimulē ētisko identitāti. Ētiskā identitāte savukārt ir uzskatāma par drošu motivāciju godprātīgai, neatkarīgai un taisnīgai lemšanai.

Trīs ētikas teorijas

Profesionālās ētikas vadlīnijas veidotas un skaidrojamas atbilstoši trim ētikas teorijām – deontoloģijai, pragmātiskai seku ētikai (utilitārisms) un tikumu ētikai.

Deontoloģija jeb pienākuma (deontos – gr. val. pienākums) ētika atzīstama par parastāko juristu profesionālās ētikas pamatu. Tās atslēgvārds ir principu un noteikumu kopums, kuri līdzīgi likumiem un noteikumiem ievērojami juridiskajā domāšanā un rīcībā. Deontoloģiju dēvē arī par normatīvo ētiku. Kaut gan parasti vācu filozofu Imanuelu Kantu (Immanuel Kant, 1724–1804) nosauc par galveno deontoloģijas filozofu, tomēr tāda pieeja ir lielā Kēnigsbergas domātāja vienkāršošana. Kants nav devis gatavus ārēju normu kompleksus, kā rīkoties, bet uzticējis morālo likumdošanu pašam apgaismes laikmeta cilvēkam: “Gribas autonomija ir visu morālo likumu un tiem atbilstošu pienākumu vienīgais princips.”¹ Tiesa, morālei piešķirta vispārēja likuma forma – kategoriskais imperatīvs: “Rīkojies tā, lai tavas rīcības maksima vienmēr vienlaikus varētu noderēt par vispārējas likumdošanas principu.”² Tomēr morālā likuma īstenojums uzticēts Kanta idealizētajam racionāli domātspējīgam cilvēkam bez ārēju un institucionālu kodeksu vai baušļu priekšrakstiem. Prāts vada pienākumu un cieņu bez ārējiem spaidiem un sankcijām.

Atšķirībā no Kanta paļāvības uz cilvēka prātu mūsdienu normatīvā ētika vairāk pielīdzināma organizācijas ētikai, kuras galvenais uzdevums attiecas uz kārtību, uzraudzību un kontroli. Tā rakstīta nevis morāles filozofijas diskursā, bet kvalitatīvas un efektīvas rīcības norāžu formā. Protams, normatīvās ētikas kodeksu pilnā mērā var atzīt par pienākuma ētiku. Deontoloģija ir mērķu ētika, kas piedāvā priekšrakstu, normu, principu, noteikumu, norāžu sistēmu un pamato tās lietojumu.

Citādu ievirzi piedāvā seku jeb utilitārisma (utilitas – lat. labums, derīgums, lietderība) ētika. Tās saturs izstrādāts britu jurista Džeremija Bentama (Jeremy Bentham, 1748–1832) un filozofa Džona Stjuarta Milla (John Stuart Mill, 1806–1873) darbos. Utilitārisma ētika balstīta nevis rīcības mērķos, bet darbības seku aprēķinā atbilstoši lielākā labuma (baudas, laimes, derīguma, lielākās jēgas) principam. Bentama morālā aritmētika vada rīcību seku – labuma domāšanas virzienā, nevis atbilstībā pareizas rīcības kodeksiem. Ja rīcība nesniedz labsajūtu, prieku, baudu, ja tā nenes lielāko labumu no visiem iespējamiem, tad neatbilst morāles aprēķinam. Lielākā labuma principam neatbilst sodu izraisītās ciešanas. Bentama/Milla utilitārisms piedāvā normu, likumu, kā arī rīcības izvērtējumu atbilstoši rezultātu lietderībai. Opozīcija piespiešanai un stingrām pienākuma prasībām ir ētikas paplašinājums pragmatisma virzienā.

Trešo ētikas teoriju grupu, kuras centrā ir individuāla cilvēka patība un viņa īpašās tikumiskās potences, pieņemts dēvēt par tikumu ētiku. Tās pamatus izstrādājis sengrieķu filozofs Aristotelis (384.–322. g.p.m.ē) ar drosmes, taisnīguma, savaldības/mērenības un citiem tikumiem. 20. gadsimtā plašāka uzmanība tikumu ētikai pievērsta britu filozofijā, meklējot izeju no valodas analīzes un loģikas teoriju vienpusības, kurā aizmirsts cilvēks un apšaubīta ētikas patiesību iespējamība. Mūsdienās tikumu ētika arvien plašāk izmantota juristu profesionālajā ētikā.³ Blakus procesuālām ētikas normām uzsvērtas jurista tikumiskās īpašības, raksturs, temperaments. Prāta un morālie tikumi iekļauti kvalitatīvas profesionalitātes nosacījumos.

Vairākas jaukas īpašības iekļautas advokāta, tiesneša, prokurora portretā, lai tas nelīdzinātos čehu/ebreju rakstnieka Franča Kafkas darbā “Process” (1925) iztēlotajiem absurdā un necilvēcīgā procesa izpildītājiem. Agresivitāte, nesavaldība, noslēgtība, augstprātība, vienaldzība būtu pazīmes, kas izslēdzamas no prokuroru, advokātu, tiesnešu un citu juristu darbības.

Ētikas kodekss kā uzticamības dokuments

Par profesionālās ētikas centrālo dokumentu atzīts ētikas kodekss – kvalitatīvas, uzticamas un efektīvas profesionālas rīcības karte/projekts. To var atzīt par uzticamības dokumentu, kas veicina paļāvību un ticību profesionāļu rīcības godprātībai un taisnīgumam.

Ētikas kodeksu arhitektūrā iezīmētas trīs daļas: pirmkārt, pamatprincipi, otrkārt, to konkretizējums atbilstošās rīcības vadlīnijās un, treškārt, attiecību sadaļa, kurā norādītas juristu koleģiālās, pilsoniskās attiecības un pienākumi sociālajā ekosistēmā.

Galvenā sadaļa attiecas uz principu uzskaitījumu. Juristu ētikā par svarīgākajiem morāles pamatbalstiem atzīta neatkarība, neitralitāte, godprātība un taisnīgums. No pamatprincipiem atvasināti tiem atbilstoši rīcības ieteikumi. Neatkarība ir visvairāk atgādinātais un pieprasītais princips, jo tiešu vai netiešu, apzinātu vai neapzinātu individuālu, sociālu, politisku interešu un ietekmju netrūkst. Neatkarības princips gan mēdz izraisīt pamatotas šaubas, ņemot vērā likumdošanas procesa un tiesu institūta nepārprotamo saikni ar valsti un tās politiku. Neitralitāte, kas Latvijas kodeksos saukta par objektivitāti, attiecas uz reliģisko piederību, dzimumu atšķirību un citu domāšanas paradumu un aizspriedumu apzināšanu un nepieļaušanu. Godprātība un taisnīgums savukārt attur un liedz izmantot profesiju šauru privātu interešu labā.

Visbeidzot, ētikas kodeksi atgādina par sociālās un dabas ekosistēmu, kuras daļa ir juristu profesionālā darbība ar tās neaizstājamo lomu ekosistēmas regulējumā, nodrošinot tās ilgtspējīgu funkcionēšanu un attīstību. Kodeksi atgādina par jurista misiju, ja jēdziens “misija” nebūtu pārāk cildens un laikmetam neatbilstoši poētisks. Jurists kalpo gan valstij, gan sabiedrībai kopumā, un viņam būtu jāsniedz pakalpojumi sabiedrībai, iesaistoties tās izglītošanā un citās sabiedriskā darba aktivitātēs. Prokurora, advokāta, tiesneša un citu amatu jēga nav meklējama tikai mikrolīmenī – atsevišķa procesuāla gadījuma izskatīšanā, bet arī plašāku sociālu problēmu risināšanā, lai būtu drošāka un perspektīvāka, saskaņotāka un laimīgāka dzīve sociālajā un cilvēka mainītās dabas ekosistēmā. Latvijas vēsturē nav grūti atrast izcilu pilsonisko juristu paraugus. Kurzemes guberņas prokuratūras darbinieks un advokāts Jānis Čakste (1859–1927) ievēlēts par pirmo Latvijas Valsts prezidentu (1922–1927). Arī otrais prezidents Kārlis Zemgals (1871–1939) nāk no juristu vides. Bez advokāta Jāņa Pliekšāna (1865–1929) idejiskās līdzdalības nav iedomājama Latvijas valstiskuma apziņa un kultūra.

Kā jau norādīts sākumā, profesionālā ētika pārsniedz kodeksa robežas. Svarīgāka par kodeksa punktiem un to zināšanām ir attieksme pret tajā iekļautajām rīcības vadlīnijām, kas virza attiecīgai rīcībai. Racionālo attieksmi pavada un papildina emocijas, intuīcija, kas raksturo cilvēka ētisko identitāti. Ētiskās identitātes galvenā iezīme ir tapšana, patstāvīgi pilnīgākas izvēles meklējumi, sevis pilnveidošana, izmantojot ne tikai racionālo, bet arī emocionālo potenciālu.

Nevainīguma prezumpcijas morālās funkcijas

Viens no specifiskiem jurista ētikas liecinājumiem ir nevainīguma prezumpcija, kas ir vēsturisks un efektīvs tiesiskas aizsardzības instruments tiesas procesā. Nevainīguma prezumpcija ir iepriekšējs vainas neesamības pieņēmums pēc iespējas taisnīgāka lēmuma pieņemšanas vārdā. Tās mērķis nav saistīts ar vainas/nevainīguma fakta pārskatīšanu, bet ar pierādījuma pamatīgumu, atbildīgumu un pārliecinātību. Lai nepieļautu nevainīgā netaisnu notiesāšanu, kas ir lielākais ļaunums, šaubu gadījumā par labāku atzīts attaisnojums, nevis netaisni piespriests sods. Jo nozīmīgāks minētais princips ir gadījumos, kad sodu sarakstā nav svītrots nāvessods. Prezumpciju vada humāns un izteikti morāls apsvērums – ar drošāku un pārliecinošāku pierādījumu novērst nevainīga cilvēka nepatiesas apsūdzības pieļāvumu un kļūdainu tiesas spriedumu. Tik saprotamas un loģiskas ir nevainīguma prezumpcijas morālās funkcijas kopš Babilonijas valdnieka Hammurapi likumiem, 13. gadsimta Eiropas un Lielās franču revolūcijas hartas laikiem. Arī Latvijas Satversmes 8. nodaļas 92. panta otrais teikums, gan nelietojot nevainīguma prezumpcijas jēdzienu, norāda: “Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu.”

Profesionālā ētika ir viens no pārdomu ierosinātājiem

Dažkārt ir auglīgi padomāt par darāmā jēgu un kvalitāti – ikdienas darbos tam neatliek laika. Profesionālā ētika ir viens no pārdomu stimuliem un ierosinātājiem. Jo vairāk pārdomu pieprasījumu diktē laikmets, kurā dzīvojam. Iespējams to pietiekami raksturo metaforiskais straumes tēls Ginta Zilbaloža animācijā “Straume”. Pārsteidzošs ir straumes pēkšņums, varenums, neizskaidrojamība un bīstamība, kas izraisa apjukumu, bailes un niknumu. Dzīvojam arvien jaunu straumju iespējamībā un realitātē. Pandēmijas straumei seko klimata pārmaiņu brīdinājumi, nežēlīgās un necilvēcīgās militārās straumes, maldinošie informācijas kari, digitalizēto tehnoloģiju vēl neapgūtās plūsmas. Arvien plašāka mākslīgā intelekta iesaiste lemšanā pieprasa ētikas lomas apzināšanu un saglabāšanu algoritmu domāšanā. Pastāv dehumanizācijas risks, kura sekas vēl nav iespējams paredzēt. Pasaules kārtība vairs nav droša, stabila un skaidri paredzama.

Kā daudzās pārmaiņas ietekmē tiesību nozari un jurista funkcijas? Ētika palīdz izšķirties tur, kur pastāv vairākas samērā līdzvērtīgas situācijas risinājuma vai likuma piemērojamības iespējas. Jebkuras lomas kvalitāte ir atkarīga no personības, cilvēka – izpildītāja. Mūžīga ir cilvēka atbilstības un piemērotības problēma sociālai vai profesionālai lomai. Ne prokurors, ne tiesnesis vai notārs, advokāts nav dievs. Morālā apziņa, godprātība, talants, spējas, temperaments atvieglo elastīgu profesionālās lomas uzdevumu pildīšanu.

Tiesību sfēra, kas paredzēta ekosistēmas stabilitātei un kārtības regulēšanai, vairs nešķiet tik nemainīga un noturīga. Modernisma paļāvība uz racionālu, argumentētu patiesību mainās par labu postpatiesībai. Radikālu krīžu un revolūciju apstākļos zūd iepriekšējo noteikumu kārtība, tāpēc jo svarīgāka kļūst ātra un elastīga pielāgošanās spēja, izturība un rīcība, kas virza nevis savtīgam labumam, bet solidāri iesaista sekmīgākā krīžu pārvarēšanā.

Kā liecina pētījumi par juridiskās ētikas tendencēm, ētiskās identitātes, individuālo tikumisko īpašību loma līdz ar to intensīvāk attīstāma arī juridiskajā domāšanā.⁴ Pārorientācija uz lielāku individuālas ētiskas identitātes akcentu profesijas izglītībā un praksē, iespējams, prasīs inovatīvāku pieeju salīdzinājumā ar līdzšinējo principu un normu apguvi vai atsevišķu dilemmu risinājuma pieredzi. Tiesību kodeksi vairs nedod atbildes daudzām jaunām sociālo pārmaiņu dilemmām. Ne bez atsevišķiem šaubu un skepticisma argumentiem juristu ētikai piedāvāti daži subjektīvāki akcenti un racionalitātes emocionāls papildinājums, saglabājot un paplašinot ētikas klātbūtni juridiskajā domāšanā.