Starp daudzajiem starptautiskajiem notikumiem, kam Latvijas sabiedrība seko ar saasinātu uzmanību, mazāk pamanīti ir Eiropas Savienības (ES) sengaidītie, diemžēl tikai nesen uzsāktie centieni mazināt birokrātisko slogu un normatīvās pārregulācijas negatīvo ietekmi uz bloka izaugsmi un konkurētspēju. Tostarp ir uzsākti mēģinājumi racionalizēt 2019. gadā entuziastiski uzsāktā Zaļā kursa (Green Deal) pasākumus.

Jaunākais no šādiem soļiem ir 26. februārī Eiropas Komisijas (EK) publiskotais paziņojums par lēmumu vismaz par gadu atlikt un saturiski ievērojami mīkstināt tā dēvēto Ilgtspējas direktīvu.¹ Dokuments, kas tika iecerēts, lai veicinātu Eiropas uzņēmēju atbildīgu attieksmi pret darbaspēka cilvēktiesībām un mazinātu ražošanas negatīvo ietekmi uz vidi, tā kritiķu acīs bija izvērties par grotesku “birokrātisku monstru”, kura stāšanās spēkā būtiski mazinātu eiropiešu konkurētspēju, apkraujot uzņēmējus ar nesamērīgām formālu atskaišu rakstīšanas prasībām. EK ekonomikas komisārs Valdis Dombrovskis, kam EK priekšsēdētāja Urzula fon der Leiena uzticējusi arī pienākumu rūpēties par ES birokrātijas mazināšanu, paziņojis, ka tiks būtiski – vismaz par 80 % – samazināts to uzņēmumu skaitu, uz kuriem attieksies šī direktīva, kā arī tiks vienkāršotas atskaites un prasības. V. Dombrovskis sola, ka tādējādi Eiropas uzņēmumi varēs ietaupīt vismaz 6,3 miljardus eiro gadā!²

Vēl viens piemērs. Pagājušā gada rudenī pēc daudzu ES dalībvalstu, tai skaitā Latvijas, lūguma tika atlikta tā dēvētās Atmežošanas regulas³ spēkā stāšanās.⁴ Iecerēta ar virsmērķi sargāt mežus no nesaudzīgas izciršanas ārpus ES, šī regula, pēc nozares ekspertu domām, nestu neadekvātu birokrātisku slogu tieši ES dalībvalstu mežsaimniekiem un lauksaimniekiem, kuru rīcība jau šobrīd tiek stingri regulēta ar citiem normatīviem, līdz ar to būtiski mazinot ES konkurētspēju salīdzinājumā ar valstīm, kas neatrodas ES.

Nav šaubu, ka cilvēcei ir jāmazina negatīvā ietekme uz klimata pārmaiņām. Taču šo mērķu sasniegšanai nedrīkst ziedot sabiedrības labklājību, kā arī drošību. Kādā no daudzajiem pētījumiem par Zaļā kursa ieviešanas problemātiku starptautiskā auditorfirma PWC norāda, ka mērķus virzīties uz savas ekonomikas dekarbonizāciju un resursu efektīvu izmantošanu ir izvirzījusi ne vien ES un tās dalībvalstis, bet arī citas pasaules valstis (ASV, Ķīna, Japāna utt.), taču tās atšķirībā no eiropiešiem izvēlējušās daudz mazāk preskriptīvu juridisko regulējumu, kas mazāk traucē tautsaimniecības attīstībai. Turpretī ES “daudzās politikas, kas izriet no Zaļā kursa, tostarp likumi un noteikumi, kas stājušies spēkā dalībvalstīs, korporatīvajiem lēmumu pieņēmējiem rada sarežģītību un uzliek neskaitāmas atbilstības prasības”.⁵

Jāatgādina, ka pēdējos gados pieaug bažas par ES pieaugošo nespēju līdzvērtīgi konkurēt ar citiem pasaules reģioniem, tostarp ASV, Ķīnu u.c. Uz to norādīts ļoti kritiskajā Mario Dragi 2024. gada ziņojumā,⁶ uz kuru balstoties EK 2025. gada sākumā izstrādājusi Konkurētspējas kompasu (Competitiveness Compass),⁷ kas nosaka ne vien trīs galvenos ES darbības mērķus (tehnoloģiskās inovācijas; dekarbonizācija un konkurētspēja; ārējo atkarību mazināšana un drošība), bet arī iezīmē veidus, kā šos mērķus sasniegt. Viens no tiem ir “vienkāršošana”, proti, normatīvā regulējuma un administratīvā sloga krasa (25–35 %) samazināšana ar mērķi atvieglot uzņēmējdarbību. Tai skaitā EK gatavojas būtiski vienkāršot ilgtspējības (sustainability reporting), uzticamības (due diligence) un taksonomijas (taxonomy) atskaites.

Cerēsim uz šo mērķu sasniegšanu!