Ja nu krimināltiesībās ir kāda tēma, kas, laikam ritot, nezaudē aktualitāti, tad tā saukto sīko zādzību dekriminalizācijas iecere noteikti tāda ir. Tā cikliski atgriežas uz apspriežu galda, un parasti tas notiek ap šo laiku, kad norit institūciju gadskārtējo darba pārskata ziņojumu publiskošana.

Arī šogad sīko zādzību tēma ir mediju ziņās. Vispirms to aktualizēja Valsts policija, bet uzmanības noturēšanu turpina pagājušonedēļ plašākai auditorijai publiskotais prokuratūras aizvadītā gada darba pārskats. Arī šoreiz bez būtiskām pārmaiņām – skaitļi tajos runā paši par sevi un joprojām pievērš uzmanību atsevišķām noturīgām tendencēm. Proti, Krimināllikuma 180. panta sastāvs – zādzība, krāpšana un piesavināšanās nelielā apmērā – vēl aizvien veido gan būtisku daļu no Valsts policijā reģistrēto nodarījumu kopskaita, gan arī stabili turas prokuratūras statistikas virsotnēs. Tā, piemēram, apkopojot datus par visās prokuratūras struktūrvienībās kopā pabeigtajiem kriminālprocesiem pēc 20 Krimināllikuma pantiem, redzams, ka pēdējo trīs gadu periodā pirmo un otro vietu pārliecinoši un pat ar milzīgu atrāvienu no sekotājiem ieņem Krimināllikuma 262. un 180. pants. Turklāt aizvadītajā gadā 180. pants izrāvies līderos (2489), apsteidzot 262. pantu (2388), bet pirmo trijnieku noslēdz 312. pants (825). Jāpiebilst, ka 2024. gadā kopumā prokuratūrā pabeigti 9811 kriminālprocesi, un var viegli aprēķināt, kāds ir Krimināllikuma 180. panta īpatsvars kopējā masā.

Ja tēmas kontekstā prokuratūrā ir runa par pāris tūkstošiem procesu gadā, tad Valsts policijā to skaits ir vairākkārt lielāks – pērn bijis pieaugums un kopumā reģistrēti aptuveni 11 tūkstoši zādzību, krāpšanu un piesavināšanos nelielā apmērā. Tas veido gandrīz trešdaļu no visu policijā reģistrēto nodarījumu kopskaita un atkal pamudinājis Valsts policijas vadību aktualizēt priekšlikumu par iespējām pārskatīt Krimināllikuma 180. panta sastāvu. Atsaucoties uz Valsts policijas priekšnieka pausto, mediju ziņās tiek runāts par sīko zādzību dekriminalizācijas iespējām cerībā atslogot policijas resursus, kas tiek patērēti 180. pantā paredzētajiem nodarījumiem un būtu veltāmi citiem smagākiem noziegumiem.

Nolūks revidēt Krimināllikuma 180. pantu iespējamas dekriminalizācijas virzienā nepavisam nav jauns priekšlikums, bet ar lieliem panākumiem lepoties nevar, tāpēc joprojām ir apritē. To regulāri apspriež dažādos līmeņos un arī akadēmiskajā vidē, taču panākt visām vajadzībām un interesēm atbilstošu risinājumu līdz šim nav izdevies.

Kā zināms, kriminālatbildība ir smagākais no juridiskās atbildības veidiem jeb galējais līdzeklis. Tādēļ ikviena nodarījuma iekļaušanu Krimināllikumā vai izņemšanu no tā pavada dažādi apsvērumi un priekšnoteikumi, no kuriem kā galvenais ir nodarījuma kaitīgums un ar to apdraudēto interešu aizsardzības nepieciešamība. Tieši šie apsvērumi, nevis valsts patērētā resursa apjoms izmeklēšanai un pie atbildības saukšanai ir noteicošie diskusijā par kāda nodarījuma kriminalizāciju vai dekriminalizāciju. Tā objektīvi arī ir lielākā barjera, ko līdz šim neizdodas pārvarēt, jo, neraugoties uz sabiedrībā izplatīto apzīmējumu “sīkās zādzības” un stāstiem par nozagtu desas luņķi vai citu nieku, krimināltiesiski runa ir par nodarījumiem pret īpašumu, turklāt “neliels apmērs” Krimināllikuma izpratnē ir vērtība līdz vienai minimālajai mēnešalgai. Var retoriski jautāt: vai zaudējumu summa, kas atbilst atlīdzībai par mēneša darbu, ir pielīdzināma “sīkai” vienībai? Tieši tādēļ, runājot sadzīviski, viss ir šķietami vienkārši, taču, pievēršoties šim jautājumam pēc būtības un sistēmiski, juridiskais risinājums nemaz vairs nav viegls.

Vienlaikus nevar sacīt, ka gadu gaitā vispār nekas nav izkustējies no vietas un likumdevējs un tiesību piemērotāji nav atraduši un paredzējuši nekādus “filtrus” šo nodarījumu caurlaidei. Tā, piemēram, likumos jau ir iestiprināts maznozīmīga noziedzīga nodarījuma institūts, kas, ievērojot noteiktus kritērijus, ļauj atbrīvot no kriminālatbildības. Tāpat Kriminālprocesa likuma 7. panta otrā daļa nosaka, ka par Krimināllikuma 180. pantā paredzēto nodarījumu kriminālprocesu uzsāk, ja saņemts tās personas pieteikums, kurai nodarīts kaitējums, nevis ikvienā gadījumā. Savukārt tiesību piemērotāji ir gādājuši par dažādām vadlīnijām, kā pēc iespējas ātrāk un vienkāršāk procesuāli risināt ar šiem nodarījumiem saistītos jautājumus. Bet prakse rāda, ka ar to vēl nepietiek. Tāpēc joprojām izskan aicinājumi likumdevējam meklēt jaunas iespējas, piemēram, administratīvās atbildības jomā, un paredzot arī vēl kādu jaunu limitu naudas izteiksmē, līdz kuram nodarītais zaudējums netiktu sasaistīts ar kriminālatbildību.

Ņemot vērā šīs tēmas noturīgo aktualitāti un daudzpusību, arī “Jurista Vārds” pie tās šogad vēl atgriezīsies tematiskā izdevuma veidolā, iesaistot profesionālā diskusijā teorētiķus un praktiķus.