Sākotnēji norādāms un virsraksta līmenī apgalvojams, ka operatīvā darbība nav nekontrolēta pašdarbība un neveicina visatļautību! Ar operatīvo darbību cenšas novērst, nevis radīt apdraudējumu, un prokurors nav nemaz tik bezspēcīgs operatīvās darbības uzraudzības procesā. Tālāk īsumā par visiem aspektiem pēc kārtas.

Tiesiskais ietvars jeb kāpēc operatīvā darbība nav visatļautība

Var piekrist autores paustajam viedoklim, ka svarīga loma operatīvās izstrādes lietā ir Ģenerālprokuratūrai. Ģenerālprokuratūras un tieši prokurora lomas svarīgums operatīvās darbības procesā izriet no vairākiem normatīvajiem aktiem.

Atbilstoši Prokuratūras likuma 2. pantam² viena no prokuratūras funkcijām ir uzraudzīt pirmstiesas izmeklēšanas un operatīvās darbības, valsts drošības iestāžu izlūkošanas un pretizlūkošanas procesu un valsts noslēpuma aizsardzības sistēmas atbilstību likumiem. Prokuratūras likuma 12. pants tieši noteic pienākumu, ka prokuroram ir jāuzrauga operatīvās darbības process.

Tātad prokurora nozīmīgā loma šajos procesos deleģēta ar Prokuratūras likuma regulējumu, tai skaitā arī man kā Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Īpaši pilnvarotu prokuroru nodaļas prokuroram, kuram jau vairāk nekā 15 gadus operatīvās darbības process kopumā un atsevišķi tā pasākumi ir jāpilda ikdienas darbā. Vienlaikus norādāms, ka konkrēta prokurora iesaiste operatīvās darbības uzraudzības un kontroles procesos notiek ar tiešiem ģenerālprokurora iniciācijas dokumentiem.

Operatīvās darbības procesa jumta likums ir Operatīvās darbības likums (turpmāk – ODL),³ un, ievērojot šā likuma 3. pantā noteikto, ir izdoti arī vairāki tam pakārtoti iekšējie normatīvie akti, kas jau konkrēti regulē šīs darbības organizāciju, metodes, taktiku, līdzekļus un uzskaiti. Šie iekšējie normatīvie akti tiek saskaņoti ar ģenerālprokuroru. Savukārt, izsakoties tēlaini, ODL 4.