1. Ievads

Darba devēja uzteikuma pamati ir izsmeļoši uzskaitīti Darba likuma¹ 101. panta pirmajā daļā, un, attīstoties tiesu praksei, to piemērošanas robežas kļūst arvien skaidrākas. Tomēr, tā kā likumdevējam nav iespējams paredzēt visas situācijas, kad darba devējam varētu būt pamatota vajadzība izbeigt darba līgumu, Darba likumā izņēmuma gadījumiem ir paredzēta 101. panta piektā daļa. Tā regulē darba devēja tiesības celt prasību par darba līguma izbeigšanu svarīga iemesla dēļ – šī jēdziena precīza satura atklāšanu atstājot tiesību piemērotāja ziņā. Tādēļ Darba likuma 101. panta piektās daļas piemērošanā būtiska loma ir tiesu praksei, un šajā rakstā tiks aplūkoti gan procesuālie, gan materiālie minētās normas aspekti. Skaidrības labad jāuzsver, ka šis raksts neattiecas uz valdes locekļa atsaukšanu svarīga iemesla dēļ atbilstoši Komerclikuma² normām, kā arī tas neattiecas uz paša darbinieka uzteikumu svarīga iemesla dēļ,³ kas atšķiras no rakstā aplūkotās situācijas.

2. Darba tiesisko attiecību izbeigšanas forma

Darba likuma 101. panta piektā daļa paredz: “Izņēmuma kārtā darba devējam ir tiesības viena mēneša laikā celt prasību tiesā par darba tiesisko attiecību izbeigšanu gadījumos, kas nav minēti šā panta pirmajā daļā, ja viņam ir svarīgs iemesls.” Minētā tiesību norma nav viens no darba devēja uzteikuma pamatiem un nedod tiesības darba devējam vienpusēji izbeigt darba līgumu ar uzteikumu. Tā vietā darba devējam jāceļ prasība tiesā par darba līguma izbeigšanu, un šādā gadījumā darba tiesiskās attiecības tiks izbeigtas ar tiesas spriedumu, ja tiesa atzīs svarīga iemesla esamību. Taču līdz brīdim, kad stājas spēkā tiesas spriedums, darba tiesiskās attiecības turpinās. Ņemot vērā šī darba tiesisko attiecību izbeigšanas iemesla nenoteiktību, ir saprotams, ka likumdevējs ir paredzējis obligātu tiesas kontroli pār to. Pretējā gadījumā darba devēji to varētu interpretēt pārāk plaši, izmantojot darbinieku neinformētību par savām tiesībām.

3. Svarīga iemesla saturs

Darba likuma 101. panta piektā daļa tālāk paredz: “Par šādu iemeslu atzīstams katrs tāds apstāklis, kas, pamatojoties uz tikumības un savstarpējas taisnprātības apsvērumiem, neļauj turpināt darba tiesiskās attiecības.