JURISTA VĀRDS NR. 10(52)

Par Eirpoas Savienības valstīm saistošiem lēmumiem

Inese Krastiņa, Tieslietu ministrijas Starptautisko un salīdzinošo tiesību departamenta direktore, — “Latvijas Vēstnesim”

Šī gada aprīlī Latvijas Republikas dažādu ministriju pārstāvjiem bija iespēja gūt dāņu pieredzi par tēmu “Lēmumu pieņemšanas process un parlamentārā kontrole Eiropas Savienībā”. Pasākumu organizēja Dānijas Karalistes Ārlietu ministrija sadarbībā ar Dānijas Eiropas institūtu.

Attiecībā uz dalībvalstīm saistošu normu pieņemšanas procesu sevišķi detalizēti tika aplūkoti jautājumi, kas saistīti ar likumdošanas procesu, kura plānošanā noteicoša loma ir nozaru ministrijām. Līdzīgi kā Francija, Nīderlande, Beļģija, Apvienotā Karaliste un Spānija, arī Dānija pieder pie tām valstīm, kas ir izvēlējušās centralizētu lēmumu pieņemšanas procesu. Tas nozīmē to, ka kāda noteikta administratīva vienība uzņemas konkrēta jautājuma koordinēšanu un atbildību par Eiropas Savienības politikas īstenošanu noteiktā sfērā. Savukārt tādas valstis kā Vācija, Itālija, Luksemburga, Īrija, Grieķija un Portugāle ir izvēlējušās vairāk decentralizētāku lēmumu pieņemšanas procesu. Tomēr, neskatoties uz šīm atšķirībām, visas dalībvalstis cenšas panākt tādu vienošanos, kas būtu pieņemama katrai valstij, ievērojot consensus omnium principu tajos procesos, kas saistīti ar Eiropas Savienības politiku. Paralēli Eiropas Savienības politikas īstenošanai tiek izstrādāti arī nacionālie līgumi.

Dānijā lēmumu pieņemšanas procesā tiek ievēroti šādi principi: 1) sadarbība , kas izpaužas visos līmeņos starp dažādām valsts institūcijām, attiecīgās interešu grupas informējot par atbilstošo jautājumu pēc iespējas drīzākā laikā; 2) informācija — visiem lēmumu pieņemšanas procesa dalībniekiem ir zināmas gan Dānijas politikas vadlīnijas, gan padziļinātas zināšanas attiecīgajās nozarēs, tajā skaitā jaunākās statistiskās informācijas pieejamība. Šāda informācijas bāze nodrošina valsts pārstāvjiem spēju pārliecinoši paust Dānijas nostāju, jo pārliecībai sarunās ir ietekmējošs spēks; 3) saskaņotība — lai to panāktu, tiek izstrādātas galvenās vadlīnijas un kopīgs viedoklis gadījumos, kad pastāv atšķirīgas intereses; 4) consensus omnium princips — cenšoties panākt tādu vienošanos, kas būtu vairāk vai mazāk pieņemama katram lēmuma pieņemšanas procesa dalībniekam.

Lēmumu pieņemšanas hierarhijā Dānijā pastāv četri līmeņi: 1) speciālās komitejas; 2) vecāko amatpersonu (ierēdņu) komiteja; 3) valdības Ārlietu komiteja — šie trīs pirmie līmeņi attiecas uz valdības darbu un 4) Eiropas lietu komiteja, kas ir viena no Dānijas parlamenta — Folketinga — pastāvīgajām komitejām.

Speciālo komiteju darbība attiecas uz lēmumu pieņemšanas procesa sākotnējo stadiju. Speciālās komitejas tiek radītas konkrētu jautājumu apspriešanai, kā rezultātā tiek veidota Dānijas pozīcija. Ministrija, kas ir atbildīga par attiecīgo politikas jomu, izveido šādu speciālu komiteju un pati ir arī šīs komitejas sekretariāts. Šādas speciālas komitejas priekšsēdētājs parasti ir valsts amatpersona, kas ieņem nodaļas vadītāja līdz pat valsts sekretāra vietnieka amatu. Tās ministrijas, iestādes un interešu grupas, kas neietilpst komitejās kā pastāvīgie locekļi, var tikt uzaicināti uz ad hoc pamata. Ārlietu ministrija ir pārstāvēta visās speciālajās komitejās. Tiklīdz Eiropas Komisija izstrādā kādus noteiktus priekšlikumus, attiecīgā ministrija operatīvi nosūta tos apspriešanai, kā arī konsultāciju nolūkā — citām ministrijām, iestādēm un atbilstošajām interešu grupām. Pamatojoties uz šo konsultāciju rezultātiem, tiek izstrādātas sākotnējās vadlīnijas memorandam, kas būs diskusiju pamats speciālajā komitejā. Speciālajām komitejām ir vērā ņemama ietekme uz turpmākajiem lēmumu pieņemšanas procesiem, jo prakse liecina, ka šo komiteju ieteikumi parasti tiek akceptēti lēmuma pieņemšanas procesa augstākajos līmeņos. Speciālo komiteju darbība galvenokārt koncentrēta uz Eiropas Komisijas priekšlikumu izvērtēšanu. Speciālās komitejas, analizējot reālo situāciju Dānijā, mēģina prognozēt ar šo priekšlikumu īstenošanu saistītās iespējamās pozitīvās un negatīvās sekas, tajā skaitā prognozējot sekas, kas varētu rasties, ja netiks atrisināta attiecīgā problēma. Dažādu faktoru novērtējuma rezultātā tiek noteikta tā robeža, līdz kurai priekšlikumi būtu atbalstāmi vai noraidāmi. Speciālo komiteju līmenī pieņemtajiem lēmumiem politiskais atbalsts parasti vēl nav nodrošināts. Gadījumā, kad konkrētā jautājuma izskatīšanas sākumā rodas nepieciešamība noteikt politisko orientāciju, konkrētā lieta tiek iesniegta, piemēram, valdības Ārpolitikas komitejai.

Vērā ņemama ietekme lēmumu pieņemšanas procesā ir tām dažādajām i nterešu grupām , kuras piedalās speciālo komiteju darbā. Ministrijas konsultējas ar attiecīgajām interešu grupām par konkrētu Eiropas Komisijas priekšlikumu akceptēšanu, tādējādi šo grupu viedokļi tiek ņemti vērā jau lēmuma pieņemšanas procesa sākotnējā stadijā. Šāda interešu grupu iesaistīšana lēmumu pieņemšanas procesā ir būtiska no lietderības viedokļa, jo tādējādi tiek noregulēti iespējamie konflikti, piemēram, starp ekonomiskajām interesēm no vienas puses un vides vai veselības aizsardzības interesēm no otras puses.