Mierizlīguma klasiskā izpratne lielākajā daļā Eiropas valstu likumdošanā izkristalizējās pagājušā gadsimta beigās. Tā, piemēram, Vācijas 1877.gada Konkursa nolikums (Reichskonkursordnung) vairs nepazina piespiestu parāda atlaidumu līdz konkursa atklāšanai ar nolūku to novērst, taču regulēja piespiestu mierizlīgumu (Akkord), kas noslēdzams pēc konkursa atklāšanas un kreditoru kopsapulces sasaukšanas. Šāda mierizlīguma mērķis bija izbeigt jau iesākto konkursa procesu, un tas izpaudās kā zināmas parāda daļas atlaidums vai arī kā izpildījuma termiņa atlikšana. Gan iepriekšējās pārrunas, gan mierizlīguma noslēgšana varēja notikt starp maksātnespējīgo parādnieku un tiem viņa kreditoriem, kuri nebaudīja īpašas priekšrocības (piemēram, ķīlu tiesību pār parādnieka mantu). Lai noslēgtu mierizlīgumu, bija nepieciešama kreditoru, kas piedalās sapulcē mierizlīguma noslēgšanai, (skaitliska) vairākuma vienošanās, turklāt minētā kreditoru vairākuma prasījuma kopsummai vajadzēja būt ne mazākai par 3/4 no visu to prasījumu kopsummas, kas piešķīra tiesību balsot (t.s. divējādais vairākums). Tā spēkā esamībai bez tam tika prasīts tiesas apstiprinājums, un šādi noslēgts un apstiprināts mierizlīgums bija saistošs ne tikai minētajam kreditoru vairākumam, bet arī mazākumam, tas ir, tiem kreditoriem, kas mierizlīgumam nepiekrita (resp., balsoja pret tā noslēgšanu) vai arī nepiedalījās attiecīgajā kreditoru sapulcē.

Tātad mierizlīguma (klasiskā izpratnē) noslēgšanai (ja neskaita tiesas apstiprinājumu) pilnībā pietika ar parādnieka un kreditoru vairākuma vienošanos, kas norāda uz to, ka šajā gadījumā mēs varam runāt vienīgi par nosacītu "vienošanos", jo tā attiecībā pret kreditoru mazākumu iegūst piespiedu, respektīvi, obligāti saistošu, efektu (spēku) neatkarīgi no viņu gribas. Jāuzsver, ka minētais princips lietojams vienīgi maksātnespējas procesā. Ārpus tā civiltiesības neatzīst parāda atlaidumu vai izpildījuma termiņa atlikšanu bez kreditora attiecīga gribas izteikuma, kas varbūtēji it kā būtu uzlūkojams par izņēmumu no vispārīgā principa, saskaņā ar ko nevienu kreditoru nevar piespiest saņemt ne daļas izpildījumu, ne kādu citu priekšmetu tā vietā, kuru viņam ir tiesība prasīt uz viņam piederošas saistību tiesības pamata (sal. R."hlvfy. J,zpfntkmcndtyyjt ghfdj ue,thybq Ghb,fknbqcrb[(. H., 1908, c.100. — 101., sk. arī Civillikuma (turpmāk — CL) 1832.p. in fine).

Līdz ar to šāds mierizlīgums tā noslēgšanas (resp.