Vēlreiz — par patvaļīgbu svešā mežā

Turpinājums no 1.lpp.

Pirmkārt, tiek aizstāvēta zemes īpašnieka patvaļa koku ciršanā viņam piederošā zemē. Varētu vēl piekrist, ka nevajadzētu būt paredzētai vienādai kriminālatbildībai meža īpašniekam un citai personai. Taču pilnīgi nepieņemams ir U.Ķiņa teiktais, ka likumdevējs, neparedzot kriminālatbildību par patvaļīgu koku ciršanu meža īpašniekam, ir izdarījis tikai pusi no darba. Neesot izdarīti grozījumi KPK, jo Latvijas Sodu likumā esot bijis noteikts, ka par ciršanu svešā mežā neatkarīgi no nocirsto koku daudzuma varēja saukt pie atbildības, ja šo lietu ierosināja cietušais. Ja šādu normu nepieņemšot, tālāk turpina U.Ķinis, "pēc kāda laika gan tiesa, gan izziņas iestādes un prokuratūras būs pārpludinātas ar tādām lietām".

Par to patiešām ir vērts padomāt! Iepazīstoties ar Valsts meža dienesta praksi, mežpārkāpumu skaits no 1991.gada ir nemitīgi pieaudzis, un 57% gadījumu tie notiek privātajos (zemesgrāmatā koroborētos) mežos. Pagājušajā gadā nelikumīgi nocirsti 97,4 tūkst. m3 meža, kas ir par 12,1 tūkst. m3 vairāk nekā gadu iepriekš. Pieaug arī mežsaimniecībai nodarītie zaudējumi — no 0,5 miljoniem latu 1993.gadā līdz 3 miljoniem latu 1997.gadā. Starp citu, Kuldīgas virsmežniecība pēc izdarīto mežpārkāpumu skaita aiz Žīguru, Rēzeknes un Cesvaines virsmežniecības ieņem ceturto vietu.

Protams, ja iepriekš minētā norma tiks pieņemta, tiesu varas institūcijām darba būs nedaudz mazāk. Taču — vai godājamam kolēģim nav ienācis prātā, ka t.s. cietušais varētu būt pat ieinteresēts koku nelikumīgā izciršanā viņam piederošā mežā? Labi, ka vēl netiek diskutēts par otru "netaisnību", lai meža īpašniekam samazinātu materiālās atbildības apmēru, kas šobrīd saskaņā ar Ministru kabineta 1995.gada 25.jūlija noteikumiem nr. 241 "Par materiālo atbildību par meža apsaimniekošanas un izmantošanas noteikumu pārkāpumiem" noteikts vienāds jebkurai patvaļīgā ciršanā vainīgai personai, tai skaitā arī meža īpašniekam.

Otrkārt, pilnīgi nevietā, runājot par patvaļīgi nocirsto koku konfiskāciju, tiek apelēts pie Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas un Civillikuma. Tieši otrādi, kā minētā konvencija, tā Civillikuma 1033.pants pieļauj īpašuma atņemšanu ar tiesas spriedumu, kas taisīts likumā noteiktā kārtībā. Domājams, ka, pārzinot zemes reformu regulējošos normatīvos aktus, raksta autoram nerastos jautājums: kādā statusā atjaunojamas tiesības tām personām, kam piederēja nekustamie īpašumi 1940.gadā, turklāt šie īpašumi bija koroborēti zemesgrāmatās? Kā zināms, zemes reformas mērķis nav tikai zemes denacionalizācija. Lauku apvidos pirms zemes īpašuma tiesību atjaunošanas un zemes nodošanas īpašumā par samaksu zeme, tai skaitā meža zeme, reformas pirmajā kārtā tika piešķirta pastāvīgā lietošanā. Normatīvie akti pieļauj virknē gadījumu neatjaunot zemes īpašuma tiesības vecajās robežās. Vietās, kur pirms piecdesmit gadiem bija mežs, tagad ir tīrumi, uzbūvētas mājas un pat veselas pilsētas. Turklāt kopš 1991.gada bijušo īpašnieku mantinieki strīdas savā starpā vai ar labticīgo ēku īpašniekiem par zemes īpašuma tiesībām.

Lai nerastos šaubas par īpašuma piederību, uzskatu, ka saskaņā ar Civillikuma 994.pantu par nekustama īpašuma īpašnieku atzīstams tikai tas, kas par tādu ierakstīts zemesgrāmatā. Lai atbildētu uz jautājumu: kas ir primārais — Civillikums vai speciālais normatīvais akts?, vēlams ieskatīties 1994.gada 8.jūnijā pieņemtā likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 8.pantā. Šā panta trešā daļa nosaka: ja konstatēta pretruna starp normatīvajos aktos ietvertajām vispārējām un speciālām tiesību normām, vispārējā tiesību norma ir spēkā tiktāl, ciktāl to neierobežo speciālā tiesību norma.

Treškārt, balstoties uz Sodu likuma piemērošanas praksi, tiek ierosināts nesaukt pie kriminālatbildības personas, kas nelikumīgi cirtušas kokus ne tikai savā īpašumā esošajās meža platībās, bet arī meža zemju tiesiskos valdītājus un lietotājus, t.i., tās personas, kam zemes reformas gaitā meža zemes piešķirtas pastāvīgā vai nomas lietošanā. Kāpēc tomēr, piemērojot normas par patvaļīgu koku ciršanu, vajadzētu atturēties no nekustamā īpašuma īpašnieka paplašināta tulkojuma?

Kā zināms, saskaņā ar likuma "Par zemes lietošanu un zemes ierīcību" 33.panta pirmo daļu, zemes lietotāja tiesības lietot viņam piešķirto zemei izbeidzamas pilnīgi vai daļēji, ja viņš labprātīgi atsakās lietot piešķirto zemi vai tās daļu.