Justīcijai1 jāproducē objektīvs taisnīgums. Taisnīgums vienlaikus savā būtībā ir arī morāls tikums un likuma pielietošanas rezultāta jēdziens. Dažreiz taisnīgumu (tiesu) iztēlojas ar aizsietām acīm un svaru kausiem rokā: tik tiešām, tas piederas justīcijai — izsvērt uzmanīgi, tā, lai tiek nodrošināts līdzsvars starp tiesībām un pienākumiem. Objektīvs tiesas izspriests taisnīgums atjauno, tas neizposta. Tam jāsamierina un jāsabalansē. Tiesas tainīgums ir sabiedriskās kārtības garants, nevis alkas pēc atriebības. Romas pāvests Jānis Pāvils savu runu šī gada 1. janvārī Pasaules Miera dienas svinībās nobeidza ar šādiem vārdiem: "Tad tuksnesis kļūs par dārzu un dārzs tiks uzskatīts par mežu. Un tuksnesī iemājos taisnīgais spriedums, un dārzā apmetīsies taisnība. Un taisnības darbs būs miers, bet taisnības auglis — miera pilns klusums un drošība uz mūžīgiem laikiem." 2 Skaisti un spēcīgi vārdi, taču, ja nekavējas vīzijās, bet realitātē, tad taisnīgums demokrātiskā valstī var rasties tikai tad, ja pareizi tiek ievērotas un piemērotas tiesību normas. Tiesības, kas garantē taisnīgumu, nerodas pašas no sevis, bet gan no tām dzīvotspējīgajām un nerakstītajām paražām, kuras prakse caur valsts parlamentu ir atzinusi un iedzīvinājusi likumos. Ja kāda sabiedrības tiesībās pieņemtā paraža pastāv ilgstoši, tad ar vispārēju sabiedrības akceptu tā var pat aizstāt likumu.3 To droši var attiecināt uz pieņemto tiesību aktu interpretāciju un normu tulkošanas jomu, jo no tās ir atkarīga tiesību piemērošana un tātad taisnīguma attīstības pretrunīgais raksturs. Arī viena no I. Kanta domāšanas pamatdogmām bija uzskats, ka jebkurš cilvēcisks spriedums sākas ar pieredzi. Vēl ilgi pirms šīs atziņas dižais Aristotelis mācīja, ka simtprocentīgi drošus vispārinājumus vai spriedumus par kādu lietu kategoriju var iegūt tikai tad, ja aplūko pilnīgi visus tajā ietilpstošos gadījumus jeb, kā teica senās Romas juristi: — "ad ea debeat adaptari jus, quae frequenter eveniunt" .4 Reliģisku lietu izspriešana daudzējādā ziņā ir atkarīga no tās vai citas valsts tiesu prakses šajos jautājumos. Varbūt tieši šī iemesla dēļ daudzas Eiropas valstis (piemēram, Norvēģija, Vācija, Luksemburga uc.) ir atteikušās no prakses likumdošanā minēt, kas ir reliģiska darbība, un tikai no tiesu prakses var apjaust, kas ir reliģiska darbība. EP vienā no 1995. gada rekomendācijām, kurā atzīts pieaugošais sektu un sektveida savienību fenomens, atzīmē, ka ES dalībvalstīm nacionālā līmenī jārūpējas par to, lai tiesas un policijas iestādījumi reāli pildītu savus pienākumus, kā arī lai valstis aktīvāk un koleģiālāk sadarbotos, pretojoties sektu pārkāpumiem. Tiesu praksē un paradumos juridiski saistošā norma izpaužas nevis kādā vienā apkopotā formulā, bet gan tikai kā pielietojums atsevišķos un īpašos gadījumos. Var pat atzīt, ka tiesu prakse atrodas kaut kur pa vidu starp paradumiem un likumu, jo tā, līdzīgi likumam, veidojas apzināti. Tiesu lēmumi, no kuriem veidojas tiesu prakse, tiek pieņemti apzināti. Tiesu prakse, līdzīgi likumam, arī ir rakstiskā formā. Nav šaubu, ka mūsu tiesību sistēmā tiesai ir jāvadās no likumiem, tomēr nevar noliegt arī tiesu prakses kā tiesnešu radošās iedvesmas svarīgo nozīmi. Tiesai ir darīšana ar praktiskiem kāzusiem, kuri ir atšķirīgu juridisku jautājumu savijums. Tiesai bez tam strikti jāievēro likums kā viens loģisks veselums, citādi tā nevarēs tikt skaidrībā kazuistisko jautājumu labirintā. Šeit, protams, var kāds bilst, ka demokrātiskā valstī pieņemti likumi nebūt nav tāds veselums, kā varētu šķist pirmajā brīdī.
Lai lasītu šo rakstu tālāk, Tev jābūt žurnāla abonentam.
Esošos abonentus lūdzam autorizēties:
Ja vēl neesi abonents, aicinām pievienoties lasītāju pulkam.
Iegūsi tūlītēju piekļuvi digitālajam saturam!
Piedāvājam trīs abonementu veidus. Vienam lietotājam piemērotākais ir "Mazais" (3, 6 un 12 mēnešiem).
Abonentu ieguvumi:
Eseja „Jurista Vārda” Domnīcā – brīvas formas, apjomā un tēmā neierobežotas pārdomas, kas vērstas tiesiskas domas un prakses attīstības virzienā.
Tā ir iespēja piedalīties juristavards.lv satura veidošanā, rosinot diskusiju par redzēto, dzirdēto vai domās apcerēto.