JURISTA VĀRDS Nr.30(98)

Par pārvadātāja atbildību

Kristīne Gaigule, Zvērināta advokāta palīdze

Referāts akceptēts Latvijas Zvērinātu advokātu padomē 1998.gada septembrī

Konvencijas

"Par starptautisko

autopārvadājumu līgumu" piemērošanas ietvari

Konvencija "Par kravu starptautisko autopārvadājumu līgumu" pieņemta 1956.gada 19.maijā Ženēvā (turpmāk tekstā — "Konvencija"). Latvija tai pievienojās saskaņā ar 1993.gada 2.decembrī pieņemto likumu1, un mūsu valstī minētā Konvencija ir spēkā no 1994.gada 14.maija.

Konvencija2 tiek piemērota katram līgumam par kravu pārvadājumiem ar autotransportu par atlīdzību, kad līgumā paredzētās kravas nosūtīšanas un saņemšanas vietas atrodas divās dažādās valstīs, no kurām vismaz viena ir Konvencijas dalībvalsts, neatkarīgi no līgumslēdzējas puses dzīvesvietas un nacionalitātes. Līdz ar to šīs Konvencijas noteikumi tiek samērā bieži piemēroti Latvijas teritorijā, jo caur to kā caur tranzītvalsti iet samērā daudz starptautisku autopārvadājumu, no kuriem to saņēmējs vai nosūtītājs atrodas Konvencijas dalībvalstī. Praksē tie bieži ir starptautiski autopārvadājumi no dažādām Eiropas valstīm uz Krieviju. Bez tam Konvencijas 31.pants nosaka, ka par strīdīgiem jautājumiem, kas rodas, veicot pārvadājumu pēc Konvencijas, prasītājs var ierosināt prāvu jebkurā līgumslēdzēju valstu norādītā tiesā, kā arī tās valsts tiesā, kur atrodas atbildētāja dzīvesvieta, viņa galvenais uzņēmums vai birojs, ar kuru ir noslēgts līgums par pārvadājumu, kā arī tās valsts tiesā, kur atrodas kravas nosītīšanas vai kravas piegādāšanas vieta.

Autopārvadājuma līgumu apstiprinošs dokuments ir pavadzīme. Tomēr pavadzīmes trūkums, nepareizs izpildījums vai zaudējums neietekmē pārvadājuma līguma pastāvēšanu vai derīgumu. Kā jebkurā tiesiskā attiecībā, kurā nav prasīta līguma rakstveida forma, rakstiska dokumenta trūkums var radīt grūtības pušu turpmāko attiecību regulēšanā, tulkošanā un atbildības apmēra noteikšanā. "Tomēr pārvadājuma līguma rakstveida forma nav tā būtiska sastāvdaļa un līguma spēks nav atkarīgs no šīs formas."3 Turpretī "Autopārvadājumu likuma"4 8.pants prasa pārvadājuma līguma rakstveida formu, citu līgumu starpā arī starptautiskajiem kravas pārvadājuma līgumiem. Līdz ar to starptautiskajiem autopārvadājumiem, kas neatbilst Konvencijas 1.panta 1.daļā paredzētajiem autopārvadājumiem, kuriem ir piemērojami līguma formas ziņā elastīgākie noteikumi, ir nepieciešama rakstveida forma. Tiesiskajām attiecībām, ko regulē gan Autopārvadājumu likums, gan Konvencijas noteikumi, jāpiemēro pēdējās noteikumi saskaņā ar likuma "Par likumu un citu Saeimas, Valsts prezidenta un Ministru kabineta pieņemto aktu izsludināšanas, publicēšanas, spēkā stāšanās kārtību un spēkā esamību" 8.pantu un paša Autopārvadājumu likuma 3.pantu.

Konvencija tiek piemērota iepriekš norādītajiem starptautiskajiem autopārvadājumu līgumiem, izņemot pārvadājumus pēc kādas starptautiskas pasta konvencijas, mirstīgo atlieku pārvadājumus, pārceļotāju mantu pārvadājumus.

Pārvadājuma līgums saskaņā ar Civillikuma noteikumiem ir viens no uzņēmuma līguma veidiem, un ar to jāsaprot līgums, ar ko pārvadātājs uzņemas nosūtītāja nodotās lietas pārvest par norunātu maksu no vienas vietas uz otru norādītu vietu un tās tur nodot adresātam. Konvencijas noteikumi tiek piemēroti tikai pārvadājuma līgumam, un tas, pirmkārt, jāatšķir no Kravas ekspedīcijas līguma, saskaņā ar kuru ekspeditors darbojas kā uzņēmējs, veicot visus nepieciešamos organizatoriskos pasākumus preču iekraušanai, izkraušanai, nogādāšanai; otrkārt — no Autotransporta un šofera nomas līguma. Diemžēl ir gadījumi, kad šādus autotransporta nomas līgumus un pārvadājuma līgumus ir diezgan grūti nošķirt. Dažādi šis jautājums tiek risināts Eiropas valstīs. Viens no minēto līgumu nošķiršanas kritērijiem, ko piemēro Francijā, ir maksāšanas veids, t.i., vai maksu par pakalpojumiem veic pēc nobrauktā ceļa garuma vai arī preču pārvešanas pakalpojumus veic par konkrētu, fiksētu cenu.