JURISTA VĀRDS Nr.1 (71)

Latvijas Republikas Augstākās tiesas plēnuma lēmums Nr.12

1996.gada 27.decembrī

Par Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas priekšsēdētāja ievēlēšanu

Augstākās tiesas plēnums 1995.gada 3.oktobrī par Krimināllietu tiesu palātas priekšsēdētāju ievēlēja Andreju Lepsi.

Latvijas Republikas Saeima Andreju Lepsi apstiprinājusi par Satversmes tiesas tiesnesi.

Pamatojoties uz likuma "Par tiesu varu" 44.panta 2.punkta nosacījumiem, Augstākās tiesas plēnums

nolemj:

par Augstākās tiesas Krimināllietu tiesu palātas priekšsēdētāju ievēlēt IVARU BIČKOVIČU.

Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs A.Guļāns

Plēnuma sekretāre, Latvijas Republikas Augstākās tiesas senatore Z.Raupa

Ivars Bičkovičs

Atgādnes, skaidrojumi

Legālās civiltiesiskās atbildības regulējums Civillikumā

1992.gada 14.janvārī - pirms pieciem gadiem - Latvijas Republikas Augstākā padome nolēma atjaunot Latvijas Republikas 1937.gada Civillikumu (pieņemts 1937.gada 28.janvārī). Taču šis nozīmīgais likums pilnībā stājās spēkā 1993.gada 1.septembrī.

1. Ievads. Kaut arī Latvijas Civillikums, sekodams romiešu tiesību ( ius civile ) tradīcijām, pēc vispārējā principa atzīst civiltiesiskās atbildības iestāšanos tikai par vainojamu neatļautu darbību (sk. CL 1635.p., 1779.p.), kuras rezultātā nodarīts mantisks zaudējums vai personisks aizskārums, Civillikuma (turpmāk - CL) 2347. panta 2. daļā noteikts izņēmums no šī principa - tā saucamā legālā atbildība jeb atbildība uz likuma pamata1, kur nodarītāja vainas esamības vai neesamības konstatācijai nav tiesiskas nozīmes2.

Minētā norma Civillikumā tika ietverta ar LR Augstākās padomes 1992. gada 22. decembra likumu "Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma saistību tiesību daļā", aizstājot agrāko piezīmi pie CL 2347. panta, kas ar blanketās normas palīdzību norādīja uz civiltiesiskās atbildības par miesas bojājumu nodarīšanu regulējumu speciālos normatīvos aktos par dzelzceļu, kuģu, autobusu un ielu dzelzceļu satiksmi. CL 2347. panta 2. daļā, atmetot lieku konkretizāciju, kā kaitētājs norādīts tā saucamais paaugstinātas bīstamības avots, citiem vārdiem - tie objekti, kuru ekspluatācija saistīta ar paaugstinātu bīstamību attiecībā uz apkārtējiem. Šajā pantā ietverto paaugstinātas bīstamības avotu uzskaitījums ("transports, uzņēmums, būvniecība, bīstamas vielas u.tml.") nav izsmeļošs, tāpēc katrā konkrētā gadījumā tiesai atbilstoši faktiskiem apstākļiem jānoteic, vai kaitējušais objekts ir vai nav apveltīts ar paaugstinātas bīstamības apkārtējiem raksturu (resp., tā noskaidrošana nav tiesību, bet gan fakta jautājums).

2. Legālās civiltiesiskās atbildības subjekti. Atbilstoši CL 2347. panta 2. daļai legāli atbild kaitējušā paaugstinātas bīstamības avota valdītājs (fiziska vai juridiska persona), tas ir, ne tikai tā īpašnieks, bet arī glabātājs un lietotājs (resp., faktiskais valdītājs jeb turētājs, (sk. CL 876.p.2.d.), kas to faktiski valda uz kādas saistību tiesības (piem., glabājuma, patapinājuma, nomas u.c. līguma pamata). Tiesu prakse par legālās civiltiesiskās atbildības subjektu neatzīst fizisku personu, kas vadījusi paaugstinātas bīstamības avotu, pamatojoties uz darba attiecībām ar avota valdītāju (piem., šoferis, mašīnists u.c.)3, tādējādi legālās atbildības pienākums arī šajā gadījumā pilnā apmērā gulstas uz paaugstinātas bīstamības avota valdītāju.

Jautājumā par darba devēja kā kaitējušā paaugstinātas bīstamības avota valdītāja tiesību atprasīt viņam nodarīto zaudējumu atlīdzību no darbinieka, kas šo avotu vadījis, jāteic, ka darbinieka civiltiesiskai atbildībai attiecībā pret darba devēju piemērojamas Latvijas Darba likumu kodeksa (turpmāk - DLK) normas, kas noteic viņa atbildību tikai par vainojamu neatļautu darbību, turklāt darbiniekam ir pienākums atlīdzināt vienīgi darba devējam nodarītos tiešos faktiskos zaudējumus (tagadējās mantas samazinājumu), neieskaitot sagaidāmās peļņas atrāvumu (DLK 126. - 129.p., 131.p., sal. CL 1772.p.). Turklāt DLK noteic īpašu kārtību, kādā no darbinieka piedzenama atlīdzība par darba devējam nodarīto mantisko zaudējumu (sk. DLK 130.p.).

Legālās civiltiesiskās atbildības subjektu loks nav aprobežots tikai ar paaugstinātas bīstamības avotu tiesīgiem valdītājiem - legāli atbild arī minēto avotu prettiesīgi valdītāji (CL 2347.p. 2.d.2.teik.), respektīvi, personas, kas kaitējušā paaugstinātas bīstamības avota valdījumu ieguvušas vardarbīgi vai slepenībā no tās personas, no kuras varētu sagaidīt iebildumus, tas ir, no šī avota tiesīgā valdītāja (sk. CL 909.p.).

Ja, zaudējot paaugstinātas bīstamības avota valdījumu, arī pats tiesīgais valdītājs (īpašnieks, glabātājs, lietotājs) uzvedies neattaisnojoši, legālās atbildības pienākums gulstas gan uz personu, kas prettiesīgi valdījusi (lietojusi) šo avotu, gan uz tā tiesīgo valdītāju, ievērojot, cik katrs vainīgs (CL 2347.