— Kā jūs nolēmāt, pret ko vērst šo prasību par veselībai nodarītā kaitējuma atlīdzību? Kādēļ tā bija Valsts traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīca, nevis konkrētais jūsu pārstāvamo Ediju Filipsonu ārstējušais ārsts Egils Strauss?

— Faktiski lēmumu par prasības vēršanu pret slimnīcu E. Filipsons pieņēma kopā ar manu kolēģi, kurš viņu pārstāvēja pirmās instances tiesā. Bet arī man tas likās pamatots.

Ir jābūt skaidrībai par to, kurš ir sniedzis ārstniecības pakalpojumu. Skaidrs, ka tas notika minētajā slimnīcā, ka tieši slimnīca noslēdza medicīniskās aprūpes līgumu ar pacientu un tieši slimnīca saņēma gan pacienta nodevu, gan maksu par viņa ārstēšanu no valsts slimokases.

Ņemot vērā šos apstākļus, jāsecina, ka ārsts E. Strauss darbojās nevis kā privātpersona, bet gan kā slimnīcas darbinieks. Līdz ar to nevar būt nekāda izskaidrojuma tam, lai vērstu civilprasību pret ārstu. Juridiski slimnieka ārstēšanu bija uzņēmusies slimnīca. Pastāv vispārējs civiltiesisks princips — tam, kurš saņem labumu par kaut ko, ir jānes arī ar no šīs lietas vai saistības cēlušies zaudējumi vai apgrūtinājumi.

— Pirmās instances tiesa gan noraidīja prasību, kas bija pamatota ar Civillikuma normu, kura nosaka, ka darba devējam ir jāatbild par savu darbinieku kvalifikāciju.

— Man jāatzīst — prasību izskatot pirmajā instancē, uz šo normu varbūt tika likts pārāk liels uzsvars. Kaut gan, manuprāt, šo CL pantu varētu tiešām tulkot arī paplašināti — ka darba devējam sava darbinieka kvalifikācijai būtu jāpievērš uzmanība, ne tikai viņu pieņemot darbā, bet arī darba procesā.