JURISTA VĀRDS Nr.25(67)

Lai vienmēr meklējam patiesību un nekad to nenododam!

Jānis Laukroze, Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētāja vietnieks, Krimināllietu tiesas kolēģijas priekšsēdētājs, Rajonu (pilsētu) tiesu tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas priekšsēdētājs, — “Latvijas Vēstnesim”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

— Jau vairākus gadus jūs vadāt Rajonu un pilsētu tiesu tiesnešu kvalifikācijas kolēģiju. Kādas ir jūsu, pieredzējuša tiesneša un minētās kolēģijas priekšsēdētāja, domas par šī sabiedriskā darba nozīmi?

— Jā, atskatoties pagātnē, secinu: tiešām vairāk nekā 22 gadus pildu tiesneša sarežģītā amata pienākumus. Ilgu laiku biju Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas priekšsēdētājs, pašlaik strādāju Rīgas apgabaltiesā. Kopš 1990. gada esmu rajonu un pilsētu tiesu tiesnešu kvalifikācijas kolēģijas vadītājs. Tajā bez manis ir vēl astoņi tiesneši. Piemēram, Brigita Baltraite no Tukuma rajona, Irēna Poļikarpova no Vidzemes priekšpilsētas tiesas, Aivars Kaparšmits no Latgales priekšpilsētas, Ināra Garda no Zemgales apgabaltiesas un vēl citi.

Ar ko nodarbojamies? Izskatām Tieslietu ministrijas iesniegtos materiālus par pirmo reizi izvirzītajiem tiesneša amata kandidātiem. Izstrādātas pat eksāmenu biļetes, un kandidātam jāatbild uz vairākiem jautājumiem krimināllietu, civillietu, administratīvā procesa un vēl citu ar tiesvedību saistīto lietu izskatīšanā. Varu apgalvot, ka tā ir nopietna pārbaude. Pagājušajā gadā bija divi vai trīs gadījumi, kad mūsu kolēģija neieteica kandidātu virzīt apstiprināšanai par tiesnesi Saeimā. Vienā reizē pat visai pieredzējis jurists, kas bija strādājis policijā, nespēja atbildēt uz eksāmenu biļetes jautājumiem, tāpēc ieteicām sagatavoties labāk, ja turpmāk grib strādāt par tiesnesi.

— Vai jūsu vadītā kolēģija, pārbaudot tiesneša kandidāta iepriekšējās darba gaitas, biogrāfiskas ziņas, uzticas tikai Tieslietu ministrijas iesniegtajiem dokumentiem par šo cilvēku, vai tai ir tiesības arī pašai pārbaudīt kādus faktus?

Protams, galvenokārt balstāmies uz tiem dokumentiem, ko mums iesniedz Tieslietu ministrijas Personāla nodaļa. Taču, ja rodas kādas šaubas, jānoskaidro papildu ziņas, esam tiesīgi pieprasīt materiālus, lai izkliedētu šaubas. Atceros kādu gadījumu, tas gan bija visai sen. Tiesnesis, kas agrāk bija saukts pie kriminālatbildības un sodīts, tika šo faktu slēpis, bet viņu atpazina tiesas zālē kādreizējais cietuma kameras biedrs...

— Nesen sabiedrību saviļņoja satraucošs fakts par Valmieras tiesas tiesneša Edvīna Baloža rīcību, paņemot piedāvāto kukuli. Vai, iekams viņu virzīja apstiprināšanai šajā amatā, kvalifikācijas kolēģijai neradās kādas šaubas par šī cilvēka godīgumu?

— Nē, tie materiāli, ko saņēmām no Tieslietu ministrijas, neradīja aizdomas. Arī divu gadu pārbaudes laikā, kamēr viņu šogad apstiprināja tiesneša amatā uz mūžu, vismaz mūsu kolēģijai nebija zināma kāda kompromitējoša lieta. Tomēr šis gadījums ir ļoti nepatīkams, kas grauj tiesas prestižu. Cik zinu, pašlaik notiek pirmtiesas izmeklēšana. Šādās reizēs kvalifikācijas kolēģija norobežojas no tādām lietām, neiejaucas tajās. Jāpiebilst, tas gan ir pirmais gadījums, kad pret tiesnesi ierosināta krimināllieta pēc valsts neatkarības pasludināšanas.

— Vai kolēģija izsaka atzinumu arī par kvalifikācijas klases piešķiršanu tiesnešiem?

— Jā, arī tas ietilpst mūsu pienākumos. Vispirms Tieslietu ministrija iesniedz mums attiecīgos materiālus. Izskatām atsauksmes par rajona vai pilsētas tiesnesi no augstākstāvošas, tas ir, apgabaltiesas, vērtējumu par kandidāta taisīto spriedumu kvalitāti, stabilitāti, par izglītošanos Tiesnešu mācību centrā u.tml. Diemžēl jāsaka, ka mūsu rezerves soliņš ir īss. Ja vēl varētu kaut cik apmierināties ar situāciju Rīgā, Jūrmalā, Rīgas rajonā, tad Daugavpilī un citos Latgales rajonos ar tiesnešu kadriem un arī viņu kvalifikācijas klases piešķiršanu ir smagi. Ja darba slodze uz vienu tiesnesi ir tik liela, tad viņam neatliek laika paaugstināt savu profesionalitāti, viņš pat svētdienās nevar atslēgties no ikdienas. Tiesnešu biedrības pilnsapulcē teicu, ka tiesu reforma buksē. Ja apsūdzētajam jāgaida tiesa mēnešiem ilgi, tas nav normāli. Ir tādas lietas kā Laventa, OMON un vēl dažas, kur prokurori un pēc tam tiesneši strādā ne vienu gadu vien; krājas desmitiem sējumu, jāuzklausa simtiem liecinieku, bet attiecīgi pārējiem kolēģiem strauji pieaug citas neizskatītas lietas. Manuprāt, gan Tieslietu ministrijai, gan valdībai šie jautājumi steidzami jārisina, lai situācija mainītos.

Vai tā ir normāla parādība, ja Rīgas apgabaltiesā krimināllietu izskatīšanu pirmā un apelācijas instancē jau nosaka vienu gadu uz priekšu?

Tas nozīmē, ka sliktākā gadījumā persona, kuru neviens pirmā tiesas instancē nav atzinis par vainīgu, atrodas ilgstoši cietumā bez jebkāda sprieduma. Bet kādas sekas var iestāties, ja tiesājamais ar tiesas spriedumu tiek attaisnots? Vai tas nav rupjš cilvēktiesību pārkāpums? Cik man ir zināms, tad Eiropā nav daudz valstu, kur nav limitēts apcietinājuma termiņš pirmtiesas stadijā.

Domāju, ka viens no risinājumiem būtu krimināllietu piekritības pārskatīšana apgabaltiesām, tas ir, dažu kategoriju krimināllietu par noziegumiem, kā piemēram, slepkavību bez pastiprinošiem apstākļiem, tīšu smagu miesas bojājumu, laupīšanu un tamlīdzīgi, ko agrāk veiksmīgi skatīja rajonu (pilsētu) tiesas, izņemšanu no apgabaltiesu piekritības.