Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"

1. Šābrīža situācija

Šobrīd Latvijā spēkā ir neskaitāmas reizes grozītais 1961.gada LPSR Kriminālprocesa kodekss (KPK). Pēc valstiskās neatkarības atgūšanas likums tika pārdēvēts par Latvijas KPK. Pēdējos desmit gados KPK izdarīti būtiski grozījumi, kas radikāli mainījuši visu procesa struktūru un pamatprincipus. Kopumā šobrīd spēkā esošais likuma variants atbilst starptautisko standartu pamatprasībām, tajā pašā laikā tam ir vairāki būtiski trūkumi:

1) daudzo grozījumu un savas padomiskās izcelsmes dēļ tas nav organiski vienots;

2) kriminālprocess ir ļoti darbietilpīgs, tāpēc arī dārgs un ilgs;

3) slēptās izlūkošanas metodes (operatīvais darbs) ir nodalīts no procesuālās darbības, tāpēc nedod pietiekamu ieguldījumu pierādīšanas procesā;

4) no procesa izņemtas visas agrīnās izlemšanas metodes, kas ļautu vainīgajām personām piemērot kriminālsodam alternatīvus līdzekļus;

5) atsevišķas nostādnes ir vairāk plakātiskas nekā reālas, gan tāpēc, ka ir pilnīgi neefektīvas, gan tāpēc, ka nav iestrādāti realizācijas mehānismi;

6) nav izmantotas strauji augošās tehniskās iespējas kriminālprocesa veicināšanai.

Paralēli KPK pilnveidošanai noticis darbs pie jauna kriminālprocesuālā likuma projekta (turpmāk — Projekts) izstrādes.

V.Jākobsones vadītā darba grupa vadījusies no konceptuālajām nostādnēm, kas ietvertas 1991.gadā Augstākās padomes komisiju apstiprinātā koncepcijā (turpmāk — Koncepcija). Tajā ietvertās idejas jau realizētas daudzajos KPK grozījumos un radījušas pašreizējo likumu, kurš pamatnostādnēs atbilst galvenajām prasībām cilvēktiesību jomā.

Izstrādātais Projekts novērš vienīgi pirmo no minētajiem trūkumiem, tas ir, veido vienotu jaunu kriminālprocesa regulatoru. Lai izlemtu, vai Projekta pieņemšanas rezultātā kriminālprocess atbilstu arī Latvijas iekšējām vajadzībām un prasībām, kas izvirzītas Latvijai kā Eiropas Padomes dalībvalstij un Eiropas Savienības kandidātvalstij, vajadzētu atbildēt uz vairākiem principiāliem jautājumiem:

1) kādas novitātes iestrādātas Projektā salīdzinājumā ar šobrīd spēkā esošo KPK;

2) vai tajā ievērotas starptautiskās rekomendācijas un procesa attīstības tendences;

3) vai saglabāsies situācijas, kas neatbilst Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei;

4) kā izmainīsies procesuālās izmaksas un termiņi;

5) vai eksistē starptautiski atzīti kriminālprocesa vienkāršošanas, paātrināšanas un ekonomijas līdzekļi, kas nav iestrādāti Projektā.

Projekta aizstāvju atbildes uz šiem jautājumiem nevar uzskatīt par apmierinošām. Šajā projektā faktiski nav novitāšu salīdzinājumā ar šobrīd spēkā esošo, daudzkārt grozīto KPK. Izstrādāšanas gaitā nav ievērota Eiropas Padomes Ministru komitejas Rekomendācija R(87)18 par dalībvalstu kriminālās justīcijas vienkāršošanu, nav ņemta vērā arī starptautiski plaši izplatītā tendence par kriminālsodam alternatīvu ietekmēšanas līdzekļu plašāku pielietojumu. Projekta akceptēšanas gadījumā Eiropas tiesa varētu negatīvi novērtēt procesa termiņus, apšaubīt tiesu neieinteresētību, kā arī izvirzīt pretenzijas par juridiskās palīdzības reālās nodrošināšanas mehānismiem. Starp mazskaitlīgajiem jaunievedumiem nav tādu, kas vērsti uz procesa vienkāršošanu, palētināšanu. Pastāv virkne starptautiski atzītu procesa vienkāršošanas veidu, kuri Projektā nepamatoti atzīti par nesavienojamiem ar Latvijas tiesību skolas pamatprincipiem, kā, piemēram, agrīnās lietu izlemšanas, brīvprātīgas atzīšanās izmantošana vienošanās procesos, atteikšanās no tradicionāliem, bet liekiem procesa pasākumiem, izlūkošanas jeb slēpto metožu rezultātu tieša izmantošana pierādīšanā. Tas ir tikai daļējs citās valstīs izmantotu procesa vienkāršošanas metožu uzskaitījums.

2. Kāpēc projekts izrādījies nepietiekami mūsdienīgs

Jauna kriminālprocesa likuma nepieciešamību Latvijā nosaka vairāki faktori.