Ģenerālprokurors Jānis Skrastiņš — speciāli “Latvijas Vēstnesim”

— Ģenerālprokurora kungs, pēdējo reizi interviju “Latvijas Vēstnesim” jūs sniedzāt apmēram pirms pusgada — šā gada ziemā. Tad mūsu sarunas sākumā jūs teicāt, ka ir jādomā par pasta mašīnu, naudas transporta bruņotu apsardzi. Ja šādi pasākumi netikšot veikti, var notikt naudas transporta bruņotas aplaupīšanas gadījumi. Ņoti īsā laikā pēc intervijas publicēšanas patiešām tika aplaupītas vairākas pasta mašīnas. Tās netika apsargātas, un pensiju izmaksām paredzētā nauda nokļuva laupītāju nagos. Jūsu pirms pusgada izteiktais pareģojums izrādījās pravietisks.

— Jau 1992.gada aprīlī no parlamenta tribīnes es runāju, ka tamlīdzīgas problēmas ir jārisina. Lai kā mēs gribētu, lai Latvija aizietu garām kaut kādiem posmiem savā attīstībā, tas nenotiks. Pat tādā attīstītā valstī kā Zviedrija šie bruņotie laupīšanas uzbrukumi bankām, pasta nodaļām, naudas pārvedumiem notiek visai bieži. Tātad arī mums ir jāgatavojas pret to cīnīties. Un valstī jāizstrādā aizsardzības stratēģija cīņā pret noziedzību.

Runājot par kriminogēno situāciju Latvijā šī gada pirmajā pusē un pašlaik, es to vērtēju tā. Apstiprinās fakts, ka noziedzības līmenim ir tendence stabilizēties. Mēs nevaram aplam priecāties par to, ka strauji sarūk zādzību skaits, jo zinām, ka daudzos gadījumos zādzības vienkārši netiek reģistrētas. Cilvēki bieži vien negriežas pēc palīdzības tiesību sargāšanas institūcijās, jo vairs netic, ka saņems palīdzību. Tajā pašā laikā tiem noziegumu veidiem, kam valsts nevar nepievērst uzmanību, piemēram, slepkavības, izvarošanas, laupīšanas, smagu miesas bojājumu nodarīšana, ir saglabājusies tendence samazināties. Slepkavību skaits gan nav atgriezies tajās “normālajās” robežās, kas bija astoņdesmitajos gados. Tomēr salīdzinājumā ar pagājušo gadu ir par 30 slepkavībām mazāk. Taču mūs nevar apmierināt atklāto slepkavību īpatsvars — 54,5 procenti. Vienlaikus pozitīva ir nesen saņemtā informācija, ka atklāta dubultā slepkavība, kas notika bankā “Pareks”. Es personīgi esmu parakstījis apsūdzību šajā krimināllietā. Un ir atklāta arī firmas “Interpegro” prezidenta Gurēviča slepkavība.

— Tomēr?

— Jā, tomēr. Pašlaik gan sīkāka informācija par šo lietu netiks sniegta. Tātad ir atklātas arī ļoti smagas, nopietnas slepkavības. Smago noziegumu samazināšanās tendence rāda, ka noziedzība samazinās. Šajā gadā neviens no noziedzības veidiem nav palielinājies. Kriminogēnā situācija valstī, manuprāt, ir raksturojama ar vārdiem: tendence stabilizēties. Šai aspektā mēs pašlaik normāli izskatāmies arī abu pārējo Baltijas valstu vidū. Noziedzības koeficients Latvijai pašlaik ir vislabākais. Patiesību sakot, tā tas ir pirmo reizi ilgākā laika posmā.

— Ar ko, jūsuprāt, izskaidrojama šī noziedzības līmeņa stabilizācija?

— Noziedzības līmeņa stabilizāciju sekmējuši vairāki faktori. Mana galvenā doma un tēze, runājot par šo problēmu, visu laiku ir bijusi tāda: Latvijā no 1985. līdz 1990.gadam katastrofāli (no 12 000 līdz apmēram 7000) samazinājās par izdarītajiem noziegumiem notiesāto personu skaits.

Tad — apmēram 1988.gadā, strauji sarūkot notiesāto personu skaitam, vienlaikus krasi cēlās noziedzības līmenis. Sākot ar 1991.gadu, pakāpeniski, bet konsekventi palielinājās izmeklēto krimināllietu skaits un pieauga notiesāto personu daudzums. 1994.gadā tas atkal bija apmēram 12 000, kas apliecina enerģiskāku valsts pretestību un pretdarbību šai noziedzībai. Tātad daļa personu (pašas bīstamākās) tiek izolētas no sabiedrības, piemērojot sodu.

Otrs noziedzības līmeni stabilizējošs faktors: mēs beidzot sākam pārvarēt apjukumu. Līdz 1986., 1987.gadam, Latvijai atrodoties Padomju Savienībā, mēs visi, no kriminogēnā viedokļa raugoties, dzīvojām ļoti mierīgi.