I. Par starptautiskās preču pirkuma–pārdevuma līgumu konvencijas piemērojamību

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Preču pirkuma–pārdevuma līguma

izpratne Konvencijā

Strīdīgs ir jautājums par Konvencijas piemērošanu maiņas līgumiem. Lai gan Konvencijas pušu brīvības princips pieļauj noslēgt līgumu, kas saskanētu ar viņu vēlmēm un vajadzībām,39 tomēr maiņas līguma pakļaušana Konvencijai neatbilst Konvencijas 53.pantam, kas nosaka pircēja pienākumu samaksāt cenu par preci. Tādējādi maiņas līgumi nav uzskatāmi par pirkuma līgumiem Konvencijas izpratnē, kā rezultātā šie līgumi nav pakļauti Konvencijas regulējumam.40 Situācija ir atšķirīga, kad puses ir noslēgušas savstarpējus pirkuma līgumus, ja tie sastāv no diviem juridiski atšķiramiem, bet saistītiem pirkuma līgumiem. Ja šie nosacījumi ir ievēroti, tad Konvencija attiecas uz abiem pirkuma līgumiem.41

Konvencijas 3.pants atspoguļo preču pirkuma–pārdevuma līguma izpratnes attīstības tendenci, kad tas vairāk sāk līdzināties pakalpojumu līgumam.42 Konvencija regulē preču piegādes, kuras paredzētas izgatavošanai vai ražošanai un jauktiem līgumiem, kuri daļēji sastāv no pirkuma–pārdevuma un daļēji no pakalpojumu sniegšanas. Līgums preču piegādei ražošanai vai pārstrādei tiek pielīdzināts preču pirkuma–pārdevuma līgumam ar nosacījumu, ka puse, kura pasūta preces, neuzņemas saistības piegādāt būtisku daļu materiālu, kuri nepieciešami preču izgatavošanai vai pārdošanai. Tādi līgumi, kas neatbilst šim Konvencijā iekļautajam nosacījumam, vairāk līdzinās pakalpojumu vai darba līgumiem,43 uz kuriem nevar attiecināt preču pirkuma–pārdevuma līguma noteikumus.

Konvencija nesniedz norādes, pēc kurām noteikt, vai pircēja piegādātie materiāli ir būtiska materiālu daļa, kas nepieciešama preču izgatavošanai vai ražošanai. Juridiskajā literatūrā ir ieteikti vairāki kritēriji šī jēdziena satura piepildīšanai.