Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Mūsdienu sabiedrībā, palielinoties masu saziņas līdzekļu skaitam, palielinās arī to savstarpējā konkurence, kas izpaužas gan kā ātrāka un kvalitatīvāka informācijas sniegšana lasītājiem, gan arī šīs informācijas operatīvāka un ātrāka iegūšana no tās pirmavotiem. Patērētājam visbiežāk ir redzama tikai konkurences cīņa informācijas pasniegšanas procesā, bet pašiem konkurentiem ne mazāk svarīgs ir informācijas iegūšanas un saglabāšanas process pirms tās publicēšanas, kā arī iespēja gūt maksimālu atdevi no ieguldītā darba un līdzekļiem, kas patērēti konkrētā raksta radīšanā. Tieši šī vēlēšanās ietaupīt līdzekļus informācijas iegūšanas procesā bieži vien saistīta ar neatļautu rakstu pārpublicēšanu, kas rada konfliktus izdevēju vidū.1

Jebkuri konflikti tiesiskā valstī ir atrisināmi ar tiesībām, un arī gadījumos, kad viens laikraksts neatļauti izmanto otra padarītā darba augļus, ir iespējams vērsties tiesību aizsardzības iestādēs un panākt prettiesiskās darbības pārtraukšanu, zaudējumu atlīdzināšanu, kā arī atsevišķos gadījumos — vainīgā sodīšanu.

Risinot šāda veida konfliktus, Latvijas tiesību aizsardzības iestādēm nākas sastapties ar jauna veida tiesiskajām attiecībām, kuru risināšana ir pasveša Latvijas tiesām, attiecībām, kuras saistītas ar tādām mūsu sabiedrībai vēl jaunām tiesību nozarēm kā autortiesības, masu mediju darbības tiesiskā reglamentācija, konkurences likumdošana. Tas saistīts ar to, ka PSRS laikā rakstu pārpublicēšana (arī neatļauta) būtiski neskāra žurnālistu un izdevēju mantiskās intereses, jo starp izdevējiem reālas konkurences vienkārši nebija. Līdz ar to šāda rīcība vairāk attiecās uz profesionālās ētikas normām un juridisku normu piemērošana nebija nepieciešama.

Savukārt mūsdienās, kad informācija ir kļuvusi par tādu pašu preci kā maize, sāls un sērkociņi, rakstu neatļauta pārpublicēšana var nodarīt kaitējumu ne vien žurnālistu un izdevēju morālajām, bet arī mantiskajām interesēm.

Protams, šāda darbība sevī ietver labuma gūšanu no cita cilvēka darba, kas prasījis laiku un līdzekļus, kuri ieguldīti informācijas vākšanā, apkopošanā, analīzē utt. Tāpat nevar noliegt arī to, ka minētās darbības ir ne tikai negodīgas, bet atsevišķos gadījumos var tikt vērtētas vienkārši kā parazītiskas.

Valstīs, kurās jau gadu desmitiem darbojas brīvā tirgus ekonomikas principi, rakstu neatļauta pārpublicēšana, kā arī tai sekojošie tiesas procesi nav nekāds jaunums. Savukārt Latvijā rakstu autoriem un izdevējiem ne vienmēr ir skaidrs, kā cīnīties par savām likumīgajām interesēm un kādas juridiskās normas izmantot to aizsardzībai. Tādēļ šī raksta mērķis ir sniegt lasītājiem aptuvenu priekšstatu par konfliktu risināšanas principiem un iespējām situācijās, kad rakstu neatļauti pārpublicē konkurējošs laikraksts vai žurnāls (A), vai arī to neatļauti atkārtoti izdara sākotnējais izdevējs (B), kā arī dažos vārdos aprakstīt esošo situāciju Latvijā (C).