Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Autortiesības ir intelektuālais īpašums, un kā jebkuru īpašumu arī šo ir iespējams aizsargāt un no tā izmantošanas gūt ienākumus. Taču juristi nelabprāt piedalās lietās, kas saistītas ar intelektuālā īpašuma tiesību pārkāpumiem un aizsardzību, jo pastāvošās likumdošanas nepilnības un pagaidām dažādā likumu interpretācija (izpratne) nedod iespēju paredzēt lietas iznākumu.

Vēlos pievērsties kādam ļoti aktuālam autortiesību jautājumam, jo prakse ir parādījusi, ka uzņēmējiem, administratīvajām iestādēm un tiesām tas rada neskaidrības un nav vienota viedokļa, un tas ir muzikāla darba publisks izpildījums jeb pastarpinātais mūzikas izpildījums, kas jānodala no autoru darba izmantošanas, raidot to ēterā (piem., lietā “Autortiesību un komunicēšanās konsultāciju aģentūra/Latvijas autortiesību aģentūra pret SIA “Radio Skonto””). Galvenā atšķirība – raidīšana ēterā ir izpildīšana publiskai uztveršanai, kas notiek ar zemes raidītāju, kabeļu tīklu vai satelītu palīdzību atklātā vai kodētā veidā, bet publiskais izpildījums ir tieši vai ar jebkuras tehniskas ierīces vai procesa starpniecību veikts darba izpildījums (atskaņojot CD, audiokasetes, videokasetes; ieslēdzot radio, TV), citiem vārdiem, — nodrošina jau raidīta vai fiksēta signāla atskaņošanu. Kopīgs abos gadījumos ir tas, ka jāsaņem licence un jāmaksā autoratlīdzība.

Tātad muzikāls darbs (musical work) ir visdažādāko skaņu kombinācijas (kompozīcijas) ar vai bez teksta (dzejas teksta), kas radītas izplatīšanai ar mūzikas instrumentiem un/vai balsi. [1; 38] Muzikālie darbi kā intelektuālais īpašums ir autortiesību objekts, un to aizsardzība tiek reglamentēta ar autortiesībām. Visbiežākie muzikālo darbu izmantojuma veidi, ko aizsargā autortiesību likumdošana, ir publicēšana (notis, fonogramma) un jebkāda izziņošana, reproducēšana, publisks izpildījums, izmantojums audiovizuāla darba sinhronizācijā, aranžējumā un fona mūzikā. [1; 39] Tikai vēl joprojām darbu aizsardzības nodrošināšana izsauc neizpratni un sašutumu uzņēmēju rindās, kam nav pieņemams, ka par ikvienā sabiedrībai pieejamā vietā publiski atskaņotu mūziku ir jāmaksā, un tam ir pamatojums, ko viņi nevēlas saprast: ar atskaņotu mūziku, tu — kafejnīcas, veikala un gadatirgus rīkotāj — pelni un pievilini cilvēkus.