1. Problēmas raksturojums

2. Pētījuma mērķis

3. Tauvas josla kā īpašuma lietošanas tiesību aprobežojums

4. Būves jēdziens

5. Tauvas joslā noteiktās kārtības kontrole

6. Atbildība par nelikumīgu nožogojumu būvniecību tauvas joslā

7. Pašvaldības (domes, padomes) lēmuma un rīcības pārsūdzēšana

Kopsavilkums

Izmantotās literatūras, normatīvo aktu un juridiskās prakses materiāli

Pielikums. Tauvas joslas statusa shematisks attēlojums

Foto: no personīgā arhīva

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Pētījums veikts ar Sorosa fonda – Latvija finansiālu atbalstu.

1 Kas rīkojas saskaņā ar savām tiesībām, nevienam nekaitē — lat.val.

Kā liecina prakse un informācija masu medijos:

• nekustamo īpašumu īpašnieki, arī augstu stāvošas valsts un pašvaldību amatpersonas, būvējot ēkas ezeru un upju krastos, pretēji normatīvos aktos paredzētai kārtībai ūdeņiem piegulošos zemes gabalus iežogo līdz pat ūdenim vai žogus uzbūvē pat vairākus metrus ūdenī. Tāpēc tauvas joslā cilvēkiem tiek liegta brīva pārvietošanās gar ūdens objektu krastiem, ūdens ikdienišķa lietošana, kā arī zvejas tiesības;

• īpašnieki šo savu rīcību pamato ar to, ka citas personas, izmantojot tauvas joslu atpūtai u.c. vajadzībām, tās pielūžņo un piegružo, tādējādi aizskarot viņu un sabiedrības tiesības uz kvalitatīvu dzīves vidi;

• valsts un pašvaldību amatpersonas, atsaucoties uz “likumu nesakārtotību”, nevēlas vai baidās rīkoties likumā noteiktā kārtībā, lai vainīgās personas sauktu pie atbildības;

• likumu neievērošana un atbildības nepiemērošana mazina attiecīgo tiesību normu efektivitāti un veicina sabiedrībā tiesisko nihilismu.

Izmantojot publikācijas presē (galvenokārt “Dienā” un “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”), speciālo juridisko literatūru, Saeimas stenogrammas un nepieciešamos normatīvos aktus, tiks izvērtēts, vai īpašuma lietošanas tiesības aprobežojumi tauvas joslā:

• ir atbilstoši Satversmei (1., 92., 104., 105. un 115.pants);

• ir nodibinājuši līdzsvaru (samērību) starp indivīda (tauvas joslas īpašnieka vai lietotāja) atsevišķām un sabiedrības kopīgām interesēm.

Lai noskaidrotu tauvas joslas patieso saturu un jēgu, tiks interpretētas tās statusu regulējošās tiesību normas, kā arī raksturots:

• būves un nelikumīgas (patvaļīgas) būvniecības jēdziens;

• valsts un pašvaldību kontrole būvniecības jomā;

• juridiskā atbildība par patvaļīgu tauvas joslas apbūvi un to piegružošanu un piesārņošanu no citu (trešo) personu puses;

• pašvaldības lēmuma un rīcības pārsūdzēšana.

Pētījums var tikt izmantots saistībā ne tikai ar tauvas joslas patvaļīgu apbūvi, bet arī risinot jautājumus par nelikumīgu būvniecību, piemēram, Baltijas jūras un Rīgas jūras līča aizsargjoslās, kā arī par pašvaldības lēmumu un rīcības pārsūdzēšanu vides aizsardzības jomā.

Pētījums sagatavots ar Sorosa fonda – Latvija finansiālu atbalstu.

Pētījumu veica LU Juridiskās fakultātes asociētā profesore, Satversmes tiesas tiesnese Ilma Čepāne (1.–6.nod.) un LU lektore, doktorante, Satversmes tiesas tiesneses palīdze Silvija Meiere (7.nod).

3.1.Vispārīgs raksturojums

Tauvas joslas tiesisko statusu nosaka gan speciālās, gan vispārējās tiesību normas.

Saskaņā ar Civillikuma (CL) 1118.pantu, Zvejniecības likuma 9.pantu un Aizsargjoslu likuma 23.pantu ar zveju vai kuģošanu un citām ar to saistītām darbībām gar ūdeņu krastiem tiek paredzēta noteikta platuma sauszemes josla, ko sauc par tauvas joslu. Tā pieder konkrētam īpašniekam, kas ir tiesīgs to lietot, taču šīs tiesības publiskās (sabiedrības) interesēs likumos un citos normatīvos aktos tiek ierobežotas.

Tauvas josla nav jānosaka, ja privātie ūdeņi un tiem piegulošās sauszemes daļa pieder vienam un tam pašam īpašniekam un zvejas tiesības šajos ūdeņos nepieder valstij.

Tauvas joslas bezmaksas lietošana ir paredzēta:

1) kājāmgājējiem;

2) zivju resursu un ūdeņu uzraudzībai;

3) robežapsardzībai;

4) vides aizsardzībai un ugunsdrošības pasākumu veikšanai.

Jāņem vērā, ka tikai vides aizsardzības institūciju speciāli norādītās vietās un pēc saskaņošanas ar zemes īpašnieku tauvas joslā ir atļauta:

1) laivu un kuģu piestāšana, to kravu izkraušana un pagaidu uzglabāšana;

2) laivu un kuģu pārziemošana, būve un remonts;

3) zvejnieku apmetņu ierīkošana, atpūta, zvejas rīku žāvēšana un citas ar zveju saistītās darbības.

Jāuzsver, ka tauvas joslas izveidošanas mērķis ir stingri noteikts un to bez minētās saskaņošanas nedrīkst izmantot, piemēram, atpūtai (ugunskuru kurināšana, sauļošanās u.c.).

Dabiskās tauvas joslas platums ir:

a) gar privāto ūdeņu krastiem — 4 metri;

b) gar pārējo ūdeņu krastiem — 10 metru;

c) gar jūras piekrasti — 20 metru.

Zivsaimniecības pārvalde tauvas joslas platumu zvejas vajadzībām un Satiksmes ministrijas Jūrniecības departaments kuģošanas vajadzībām var noteikt arī šaurāku vai platāku, tomēr tas nedrīkst pārsniegt 40 metrus. Piekrastes pilsētās un biezi apdzīvotās vietās zvejošanai un kuģošanai (ja tāda tur atļauta) tauvas joslu lieto, ievērojot tādus pašus noteikumus kā neapdzīvotās vietās. Ja krastmalas apbūvētas ar ēkām tādā mērā, ka nav iespējams izmantot visu iepriekšminēto platumu, gar ūdeņu krastu atstājama tik plata tauvas josla, lai nodrošinātu ērtu braukšanu pa krastu, ja nepieciešams, izvērtējot katru konkrēto apbūvi.

Atsevišķos gadījumos, kad pilsētās vai biezi apdzīvotās vietās izbūvē mākslīgās piekrastes, attiecīgo pašvaldību uzdevums ir ierīkot zvejas un kuģošanas (ja tādas darbības tur atļautas) vajadzībām ērti pieejamās vietās un piebraucamo ceļu tuvumā tauvas joslas vietā piemērota garuma un platuma piestātnes un uzturēt tās labā stāvoklī un lietošanai derīgas.

Tauvas joslas platums tiek skaitīts:

1) gar upju un ezeru lēzeniem krastiem — no normālās ūdenslīnijas;

2) gar upju un ezeru kraujiem krastiem — no krasta nogāžu augšmalas, turklāt tauvas joslas platumā ietilpst arī zeme no ūdenslīmeņa līdz krasta nogāzei un pati nogāze;

Jāatzīmē, ka minimālo, maksimālo un normālo ūdenslīmeni sīkāk nosaka Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas 08.12.1995. rīkojums nr.122 “Par ezeru apsaimniekošanas un ūdenskrātuvju ekspluatācijas kontroles metodiskajām rekomendācijām”.

Turklāt, ievērojot CL 1110. pantā noteikto, ka publiskās upēs katram brīvi atļauta ūdens ikdienišķa lietošana, ciktāl ar to nekaitē sabiedrībai un neaizskar zemes īpašnieka tiesības, publisko ūdeņu krasta īpašnieku pienākums ir saglabāt brīvu pieeju šīm ūdenstilpēm, jo pretējā gadījumā tādi ūdeņu ikdienišķie lietošanas veidi kā, piemēram, peldēšanās, ūdens smelšana vai makšķerēšana nav iespējami.