Ģenerālprokurors Jānis Maizītis

Ģenerālprokurora Jāņa Maizīša ziņojums virsprokuroru sanāksmē 2002.gada 6.februārī

Šodien man kā ģenerālprokuroram otro reizi ir tas gods un iespēja runāt par Latvijas Republikas prokuratūras darba rezultātiem 2001. gadā un attīstības stratēģiju 2002. gadā. Domāju, ka pašreiz Latvijā nav tiesībsargājošo iestāžu, kuras var ļauties pašapmierinātībai, izceļot savu darbu un kritizējot vai noniecinot citu darba rezultātus. Visas šīs iestādes attīstās, to darbs ir atkarīgs no daudziem objektīviem un subjektīviem procesiem, kādi turpinās Latvijā, jo galu galā pati Latvijas valsts ir vēl jauna. Taču apmierinājums un gandarījums par savu darbu ir viens no mērķiem, uz kuru jātiecas policijai, prokuratūrai un tiesām, runājot par paveikto. To var sasniegt, analizējot pozitīvo un kļūdas, negatīvās tendences, izdarot secinājumus un kļūdas nepieļaujot atkārtoti.

Tieši no šāda aspekta es gribētu analizēt paveikto un pievērsties svarīgākajiem darba virzieniem 2002. gadā. Uzsvērt pozitīvo prokuratūras darbā, norādīt virzienus, kuros vēl daudz darāmā, kā arī atzīmēt nepieļaujamas tendences mūsu iestādē.

Prokuroriem ir jāapzinās, ka Latvijā, tuvojoties dalībai Eiropas Savienībā, notiek darbs pie Latvijas tiesu sistēmas tālākas reformas. Prokuratūrai kā tiesu varas sastāvdaļai ir loģiski jāiekļaujas šajos procesos, lai mēs varētu pilnvērtīgi pievienoties Eiropas Savienības tiesību sistēmai.

Vispirms — par noziedzības stāvokli valstī, par materiālo un procesuālo normu iespējām kontrolēt noziedzību Latvijā. Drīz būs trīs gadi, kopš stājies spēkā Latvijas Krimināllikums. Domāju, ka nu jau objektīvi var runāt par to, kādas tendences ir izraisījušas atsevišķas Krimināllikuma normas. Pagājušā gadā noziedzīgu nodarījumu skaits bija pieaudzis par 14,2%, reālais nodarījuma skaita pieaugums tika vērtēts 6–8% robežās saistībā ar Krimināllikuma 58.p. prasību piemērošanu. Ļoti svarīgi bija apzināt reālo situāciju noziedzīgu nodarījumu reģistrācijā. 2001. gadā reģistrēto noziedzīgo nodarījumu skaits — 51 082 — gan ir lielākais pēdējos četros gados, bet salīdzinājumā ar 2000.gadu tas pieaudzis tikai par 1,8% jeb 883 nodarījumiem. Skaitļi liecina, ka šie procesi pašreiz ir stabili — būtisks nodarījuma skaita pieaugums nav vērojams.

Pozitīvi, ka par 547 samazinājies smagu noziegumu, bet par 79 — sevišķi smagu noziegumu skaits un kopumā ir palielinājusies šo noziegumu atklāšana. Nedaudz ir audzis mazāk smagu noziegumu un kriminālpārkāpumu atklāšanas procents, taču par 1074 palielinājies arī pašu kriminālpārkāpumu, bet par 435 — mazāk smagu noziegumu skaits. Pēc manām domām, tieši kriminālpārkāpumu un mazāk smago noziegumu jomā būtu vieta jaunām, vienkāršotām kriminālprocesuālām izlemšanas formām. Tiktu atslogotas tiesas, savukārt izziņas iestādēm rastos iespēja vairāk pievērsties aktuālu, smagu un sevišķi smagu noziegumu atklāšanai. Bieži tiek izteiktas šaubas par to, kādas izlemšanas formas Latvijā būtu visefektīvākās un iespējamās — neatliekamības kārtība, prokurora soda pavēle, vienošanās process, krimināllietas izbeigšana ar nosacījumiem, saīsinātais process vai vispārējā kārtība. Prokuratūra ir gatava deleģēt prokurorus praktiķus šī jautājuma izpētei, vadoties no noziedzības stāvokļa valstī un izlemšanas formām. Tā būtu iespējams sagatavot drošākas prognozes pirmstiesas izmeklēšanas reformām.