Ar lielu interesi sekoju līdzi laikraksta “Latvijas Vēstnesis” slejās noritošajai diskusijai par Krimināllikuma 117.panta 6. un 7.punktā paredzētā noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju (skat. publikācijas to hronoloģiskā kārtībā: U.Krastiņš. Par vienu strīdīgu Krimināllikuma pantu, 05.12.2000.; A.Judins. Par slepkavību, kas saistīta ar citiem noziegumiem, 19.12.2000.; U.Krastiņš. Par krimināltiesībām, kas prasa diskusiju, 06.02.2001.; A.Judins. “...problēma ir daudz nopietnāka par viedokļu nesakritību divu noziedzīgu nodarījumu kvalifikācijā” un A.Loskutovs. “...krimināltiesībās pirmoreiz veidojas īsta diskusija, nevis pieklājīga domu apmaiņa”, 27.02.2001).

Uzskatot sevi zināmā mērā par šādas diskusijas aizsācēju, jo 1999. gada februārī gadskārtējā Latvijas Universitātes konferencē runāju par šiem jautājumiem (uzstāšanās tēzes ar nosaukumu “Atsevišķu noziedzīgu nodarījumu pret personu un īpašumu kvalifikācijas problēmas” publicētas žurnālā “Administratīvā un kriminālā justīcija, 1999.,Nr.1(6), vēlos izteikt arī savas pārdomas par diskusijā paustajiem viedokļiem. Jāpiezīmē, ka daļēji savas domas par šo jautājumu esmu izteikusi arī žurnālam “Likums un Tiesības” iesniegtajā rakstā, taču pēc tā sagatavošanas “Latvijas Vēstnesī” ir parādījušās vēl vairākas publikācijas, tāpēc tapa šis raksts.

Kāds ir diskusijas pamatjautājums,

un kāpēc tā izraisījās?

Visās iepriekš minētajās publikācijās tiek apspriests jautājums par to, kā kvalificēt slepkavību, ja tā saistīta ar izvarošanu vai laupīšanu — kā divu noziedzīgu nodarījumu kopību vai tikai kā slepkavību pastiprinošos apstākļos, t.i., atsevišķu (vienotu) noziedzīgu nodarījumu pēc Krimināllikuma 117.panta 6. vai 7.