Mag. iur. Dmitrijs Skačkovs, zvērināta advokāta palīgs, — “Latvijas Vēstnesim”

Pēdējo desmit gadu politiskā situācija Latvijā un ārpus tās robežām likusi politiķiem, juristiem, tiesību zinātņu studentiem un citiem Latvijas iedzīvotājiem vairākkārt pievērsties jautājumam par Valsts prezidenta ievēlēšanas kārtību. Īpaši tas bija jūtams 1995. gadā un šogad. Tāpēc droši vien nebūšu pirmais diletants konstitucionālajās tiesībās, kas izsaka savu viedokli šajā jautājumā. Uz to mani pamudināja Latvijas Sociāldemokrātiskās strādnieku partijas jautājums, kas tika uzdots vēlētājiem, tajā skaitā man, pašvaldību vēlēšanu aģitācijas laikā - “Vai jūs atbalstāt sociāldemokrātu priekšlikumu par visas tautas vēlēto Valsts prezidentu?”. Pirms pieciem gadiem šo rindu autors būtu atbildējis uz šo jautājumu citādāk. Nepretendējot uz sava viedokļa īpašo vērtīgumu, tomēr atļaušos izteikt dažus novērojumus un apsvērumus.

Vispirms ir jāatzīst, ka šobrīd visas politiskās sistēmas pasaulē, to skaitā arī parlamentārās republikas, piedzīvo krīzi vai pirmskrīzes situāciju. Visi esošie režīmi vairāk vai mazāk kontrolē situāciju savās valstīs un spēj risināt asas politiskas problēmas, kas, piemēram, rodas sakarā ar neuzticības izteikšanu valdībai, neizšķirtu vēlēšanu rezultātu vai grūtībām valdošās parlamenta koalīcijas veidošanā. Taču diez vai spēja izkļūt no dažādām grūtībām cīņā par varu ir droša pazīme, ka kādam politiskajam režīmam nedraud krīze. Ir daudz svarīgāk, ka neviens no esošajiem politiskajiem režīmiem nespēj piedāvāt ilgtermiņa stratēģiju, kas ļautu atrisināt ja ne visas sabiedriskās dzīves pretrunas (kas nebūtu iespējams), tad vismaz tās, kas draud cilvēcei ar bojāeju, lieliem kariem, ekoloģiskām katastrofām, bet daudzām valstīm— ar ilgstošu panīkumu un grimšanu nabadzībā.

Lai arī Latvijas juristu vidū valda sajūsma par Eiropas demokrātisko valstu politiskajiem režīmiem, jāņem vērā, ka bagātās un attīstītās zemēs šie režīmi darbojas siltumnīcas apstākļos un tāpēc to nopelnus un panākumus nevajadzētu pārspīlēt. Tie lielākoties izskaidrojami ar šo valstu agrāk iekarotām vadošām pozīcijām pasaules tautsaimniecībā un šo vadošo pozīciju radītu labklājību.