Foto: no personīgā arhīva

Atvadu lekcija Berlīnes Humbolta universitātē 1999. gada 16. februārī. Izdevējs: Berlīnes Humbolta universitātes prezidents prof. Dr. h. c. Hanss Meijers. Tulkojums no vācu valodas.

Tēmas formulējumam, manuprāt, ir divējāda nozīme. Ar indi krimināltiesībās vispirms ir domāta inde kā krimināltiesību priekšmets. Inde ir viens no daudzajiem riska avotiem, kas apdraud cilvēka dzīvību un dabas vidi. Tā kā krimināltiesību uzdevums ir šāda riska novēršana, inde kļūst par krimināltiesisku tematu. Tās pēdas rodamas gan klasiskā noindēšanas gadījumā, gan gaisa piesārņošanā.

Inde savas pēdas ir atstājusi ne tikai apkārtējā vidē, bet arī pašās krimināltiesībās. Krimināltiesības reaģē uz indi un cenšas to kontrolēt. Krimināltiesību dilemma slēpjas apstāklī, ka šo kontroli tās arvien biežāk zaudē.

Inde kļūst nekontrolējama, un tam būtu jāatspoguļojas krimināltiesībās. Izsekojot indes pēdas, izpētot veidu, kā inde ietekmējusi un izmainījusi mūsu dzīvi, nākas konstatēt pārsteidzošu faktu — inde lielā mērā ir veicinājusi izmaiņas arī mūsu tiesību principos. Tas izskaidro tēmas divējādo nozīmi: indes klātbūtne krimināltiesībās postoši iedarbojas uz pašām krimināltiesībām. Citādi nemaz nevar būt. Nekontrolējami riska avoti, ar ko krimināltiesības nespēj tikt galā, liek apšaubīt arī pašas krimināltiesības. Tie ir risks ne tikai dabiskajai, bet arī tiesiskajai kārtībai.

Tādēļ es ierosinu: kopīgi izpētīsim veidu, kā inde nokļuvusi apkārtējā vidē. Izsekosim arī, kā krimināltiesības centušās indi paturēt savā kontrolē. Jūs redzēsiet, ka tas ir viens un tas pats. Veids, kā inde grauj mūsu pasauli, ir veids, kā tiek saindētas, sagrautas un galu galā pa daļām iznīcinātas pašas krimināltiesības. Izbrīnīts par to var būt tikai cilvēks, kurš stingri norobežo dabisko pasauli no sociālajām struktūrām.

Sāksim mūsu pētījumu no vietas, kur inde vēl pilnībā atrodas krimināltiesību kontrolē, kur inde un krimināltiesības vēl veido pārskatāmu vienību, tur, kur mēs paši esam speciālisti indes un krimināltiesību jautājumā un, proti, no noindēšanas. Šī ļaundarība mums visiem ir pazīstama no daiļliteratūras, turklāt no pašas iespaidīgākās – no kriminālromāna. Izvēlēsimies to, ar kuru Agata Kristi uzcēla literāru pieminekli sev un arī noindēšanai. Tātad lūdzu:

Desmit mazi nēģerēni

vīnu kopā dzēra;

desmitais par ātru dzēra, tāpēc mira,

deviņi tik palika.

Mums tas bija skaidrs uzreiz, bet izcilais detektīvs Erkils Puaro to konstatēja nedaudz vēlāk: desmitais nēģerēns nepavisam nebija aizrijies, bet gan kritis par upuri indei. Vīnam glāzē bija piejaukts ciankālijs.

Veidam, kā Agata Kristi mūs uzvedina uz vainīgā pēdām, neskatoties uz izdomas bagātību, piemīt kaut kas no krimināltiesību reālās dinamikas. Kriminālromānā, tāpat kā krimināltiesībās, runa ir par vieniem un tiem pašiem jautājumiem: kas to izdarīja? Vai tas bija kāds no galda biedriem vai arī ir iesaistījies kāds no malas? Vai indi saņēma tas, kuram tā bija domāta, – error in persona vai aberratio ictus? Kurš bija iniciators, un kāds bija motīvs? Kas, īsi sakot, bija vainīgs upura nāvē?

Minētais jautājumu uzskaitījums kriminālromānā ir identisks jautājumiem krimināltiesībās slepkavības gadījumā. Krimināltiesības orientējas pēc desmit mazo nēģerēnu shēmas vai, precīzāk, pēc mūsu tiesiskās izjūtas parauga, uz ko Agata Kristi arī balsta savu romānu. Noziegums ir vainīgā ļaundarība pret upuri; krimināltiesību izpratnē tas ir aizsargātu interešu aizskārums, ko var inkriminēt noziedzīga nodarījuma izdarītājam. Tik tālu darbība kriminālromānā risinās tāpat, kā tas ir paredzēts krimināllikumā: tiek reģistrēts corpus delicti, izsekotas nozieguma pēdas, pierādīta noziedzīgā nodarījuma izdarītāja vaina un apsūdzētais tiek nodots tiesai. Noziedzīgā nodarījuma izdarītāju atzīst par vainīgu, pasludina viņam spriedumu un piemēro sodu. Ikvienam ir pazīstama šīs shēmas notikumu secība, tā ir taisnīguma norise, kas pasaulē uztur kārtību.

Ja jums šis izklāstījums šķiet pārāk nepilnīgs, varat noklausīties mūsu fakultātes lekciju kursu krimināltiesībās. Lekcijā par noziedzīga nodarījuma vispārīgajiem pamatiem, tā sauktajā krimināltiesību vispārīgajā daļā, ko līdz šim lasīju pirmā un otrā semestra studentiem, sākumā ir runa par aizsargātu interešu pārkāpumu būtību, tad par individuāla noziedzīga nodarījuma izdarītāja noziedzīgās darbības elementiem, par motīvu, darbību, nodomu un neuzmanību. Svarīgākais šajā krimināltiesību dogmā ir vainas jēdziens, kas ir saistīts ar noziedzīga nodarījuma izdarītāja vainasspēju, aizlieguma apzināšanos un tiesiskām normām atbilstošas izturēšanās pieļaujamību. Tikai tad, kad ir konstatēta vaina, var runāt par sodu, jo bez vainas nav soda.

Par vainas principa filosofisko aspektu ir daudz domāts un vēl vairāk rakstīts. [1] Vainas princips nostāda krimināltiesības tur, kur cilvēks kļūdās attiecībā uz sabiedrībā pieņemto “ētisko minimumu”. Tomēr svarīgāks par šī principa būtību ir tā ierobežotais darbības rādiuss, jo noziegums tiek izdarīts, ne tikai vienam cilvēkam darbojoties pret otru. Noziedzīgus nodarījumus izdara ne tikai atsevišķi ļaundari, bet gan veselas sistēmas un valstis, un bailes no tā, ka rūpniecisks uzņēmums neuzmanības dēļ varētu pakļaut apkārtni jonizējošu staru ietekmei vai kāda valsts apzināti iedarbinātu militāras raķetes, ir krietni lielākas par bailēm no atsevišķa cilvēka izdarītas slepkavības.

Protams, mūsu krimināltiesības reaģē uz noziedzīga nodarījuma masveidību. Bumbas sprādziens bieži prasa nevis vienu, bet gan daudzus upurus. Taču krimināltiesības netiek tālāk par jautājumu, vai bumbas nomešanā vienas darbības dēļ runa ir tikai par vienu noziedzīgu nodarījumu, vai arī daudzu nonāvēto cilvēku dēļ jārunā par daudziem noziegumiem.