Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Iepriecinošs bija Satversmes tiesas 2001.gada 19.decembra spriedums lietā nr.2001–05–03 par Tieslietu ministrijas ar 2001.gada 9.maija rīkojumu nr.1–1/187 apstiprināto “Pagaidu noteikumu par aizdomās turēto, apsūdzēto, tiesājamo un notiesāto personu turēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos” atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 95. un 111.pantam1. Šajā spriedumā pēc būtības kārtējo reizi argumentēti apstiprināts, ka apcietināto tiesības Latvijā tiek ierobežotas nelikumīgi. Kaut arī, pateicoties 1993.— 1999.gadā veiktajiem pētījumiem par ieslodzīto tiesībām, ekspertu padomiem, sabiedrisko un ārvalstu organizāciju iesaistīšanai un prasībām tiesās, apcietināto stāvoklis Latvijā uzlabojas, tomēr tas vēl nav pietiekami juridiski noregulēts.

1. Latvijas Republikā ieslodzījuma vietās apcietinātajiem bieži liegts satikties ar tuviniekiem, citām personām, tiek traucēta (aizturēta, cenzēta) viņu korespondence, tādējādi ierobežojot ar Satversmi garantētās tiesības uz privāto dzīvi, korespondenci, ģimenes tiesības.

Pamatojoties uz Ministru kabineta iekārtas likuma 15.panta 2.daļu, ar tieslietu ministres I.Labuckas 2001.gada 9.maija rīkojumu nr.1–1/187 «Par «Pagaidu noteikumu par aizdomās turēto, apsūdzēto, tiesājamo un notiesāto personu turēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos» apstiprināšanu» izdotas un stājušās spēkā pielikuma (turpmāk — Pagaidu noteikumi) normas, kuras vai nu ierobežo minētās personu tiesības, vai arī kurām nav nekādas juridiskas nozīmes:

20.pants «Ievietojot personu izmeklēšanas cietumā, jābūt procesa virzītāja rakstiskam paziņojumam par saziņas ierobežojumiem»; 21.