Jānis Pleps un Edgars Pastars, LU Juridiskās fakultātes studenti, — “Latvijas Vēstnesim”

Nobeigums. Sākums “LV” 12.03.2002., Nr. 39

Tātad šeit pirmskara likumdevējiem būtu jāpārmet zināma nekonsekvence — likums, uz kuru atsauci satur Satversme, nemaz netika izstrādāts. Turklāt nav izprotams, kāpēc šim likumam būtu jāregulē tikai izņēmumi no apžēlošanas vispārējās kārtības.

K.Dišlers raksta, ka “konkrēti izņēmumi iz Valsts prezidenta apžēlošanas tiesības mūsu konstitūcijā netiek pievesti, bet tomēr paredzēts, ka tādi izņēmumi var būt noteikti atsevišķā likumā”.38 Tomēr šis K.Dišlera viedoklis nav īsti korekts. Likumdevējs nevis varbūt vēlējies noteikt apžēlošanas tiesības izņēmumus, bet tos tieši ir gribējis regulēt speciālā likumā. Iespējama šādu izņēmumu noteikšana kaut kad nākotnē, atbilstoši tā brīža vajadzībām, ļautu padarīt apžēlošanas institūtu par politiskās cīņas līdzekli, piem., Saeima ar šāda likuma pieņemšanu neļautu apžēlot kādu konkrētu personu.

Vai bez speciāla likuma, uz kuru Satversmes 45.p. satur norādi, varēja iedarbināt šā institūta darbību, balstoties tikai uz vienu vispārīgu pantu? Likumdevējs pat noteikti nepagarināja vecā likuma par apžēlošanu darbību.

Līdzīga situācija izveidojās arī ar Satversmes 85.p., kurš noteica: Latvijā pastāv zvērināto tiesas, kuras darbojas uz īpaša likuma pamata. “Ja konstitūcija nosaka, ka zvērināto tiesas Latvijā var pastāvēt tikai uz atsevišķa likuma pamata, tad skaidrs, ka tik ilgi, kamēr mums tāda likuma nav, šo noteikumu par zvērināto tiesām nevar izpildīt un tas nav pildāms.”39

Likums par izņēmumiem no vispārējās kārtības, iespējams, ir vēl svarīgāks par likumu par kārtību, kādā Satversmē nostiprinātā tiesība realizējama. Tomēr tā laika apstākļi pieprasīja apžēlošanas institūta realizāciju dzīvē, “jo mēs dzīvojam ārkārtīgi nenormālos apstākļos, kur daudzkārt likuma burts prasa zināma likuma pārkāpšanas dēļ notiesāšanu, bet, ievērojot tos apstākļus, kādos noziegums izdarīts, būtu vēlama apžēlošana”.40 Jāatzīst, ka apžēlošanas tiesības realizācijas mehānisms izveidojās praksē, balstoties arī uz LSS 1920.gada 14. septembra Likuma par apžēlošanu piemērošanas kārtību.

Lai izprastu apžēlošanas kārtību, nepieciešams aplūkot praksi, kura radās, kad Valsts prezidenta, ministru un Saeimas deputātu krēslos atradās cilvēki, kuri šo Satversmi bija rakstījuši un kuri vislabāk zināja, kā tā ir interpretējama un piemērojama dzīvē.

Prof. Mincs uzskata, ka apžēlošana:

• var notikt tikai pēc notiesājoša sprieduma nākšanas likumīgā spēkā,

• lai uz notiesātā vai uz pašas tiesas ierosinājuma iesniegtu apžēlošanas lūgumu, jābūt izietām visām tiesas instancēm (Latvijā nepieciešama tikai sprieduma stāšanās likumīgā spēkā, resp., netiek prasīts iziet visas 3 tiesu instances, lai varētu iesniegt apžēlošanas lūgumu),

• apžēlošanai ir individuāls raksturs,

• apžēlošana izpaužas pilnīgā atbrīvošanā no soda, soda mīkstināšanā, mainot vienu soda veidu ar citu, un soda kriminālo seku novēršanā.41