Kristīne Jarinovska, LU Juridiskās fakultātes studente, — "Latvijas Vēstnesim"

Dzīvnieku pasaule ir viena no svarīgākajām vides sastāvdaļām, kas piedalās neskaitāmajos dzīvās dabas procesos, ietekmē augsnes un ūdeņu bioloģiskos kritērijus. Kā dabas resursu daļa tā ir nozīmīga pārtikas produktu, ādas izstrādājumu, kā arī tehnisko un medicīnisko izejvielu ieguvē. Tāpat dzīvnieku pasaulei ir liela loma zinātniskajā un audzinošajā darbībā, un, protams, tā sniedz arī estētisku baudu.

Medības ir viens no galvenajiem savvaļas dzīvnieku izmantošanas veidiem, kam ir senas tradīcijas. Latvija jau kopš neatminamiem laikiem ir lepojusies ar mežu bagātību, tajā skaitā ar dzīvnieku resursiem, to apliecina arī tautas folklora.

Taču dabas resursi nav neizsīkstoši, tos ietekmē vairāki nelabvēlīgi faktori: cilvēku skaita straujš pieaugums, urbanizācija, vides piesārņojums, kā arī strauja tautsaimniecības attīstība. Lai nonivelētu šo faktoru ietekmi, tiek attīstīta likumdošana vides aizsardzībā un dabas resursu racionālā izmantošanā. Varētu teikt, ka patlaban tas ir kļuvis ne tikai par ekoloģisku, bet arī par politisku jautājumu. Kā piemēru varētu minēt to, ka Eiropas Savienība ir uzdevusi kandidātvalstīm (tajā skaitā Latvijai) izstrādāt vides aizsardzības politiku, pēc iespējas harmonizēt vides likumdošanu.

Tāpēc jo svarīgāk ir radīt sabalansētu normatīvo aktu sistēmu medību jomā, kas ļautu savienot gan līdzšinējās tradīcijas, gan arī prasības, ko izvirza mūsdienu politiskā, ekonomiskā un ekoloģiskā situācija. Sarežģījumus rada divu tiesību sistēmu konkurence. No vienas puses, cilvēku apziņā ir saglabājušies padomju laika stereotipi par to, ko, kur un kā var medīt. No otras puses, ir pārņemts novecojis uzskats, ka īpašuma tiesības ir svētas un neaizskaramas. Tādā veidā tiek nodarīti lieli zaudējumi videi, jo gan viena, gan otra sistēma neatbilst mūslaiku prasībām. Savā ziņā Medību likums ir kompromiss starp to, kā tam būtu jābūt, un to, ko reāli var īstenot.

Medību tiesību jēdziens

Civillikumā nav tiešas norādes uz medību tiesībām, bet gan uz vienu no īpašuma iegūšanas ar piegūšanu veidiem — dzīvnieku ķeršanu (CL 932. — 939.p.). Taču arī tas tikai daļēji var apmierināt zinātkāro interesi, jo "par medībām atzīstama darbība, kuras nolūks ir vajāt, ķert un nogalināt medījamos dzīvniekus".1 Līdz ar to medību tiesības ir daudz šaurāks jēdziens nekā dzīvnieku ķeršana. Pirmkārt, ķeršanas nolūki var būt dažādi, t.