Probācijas dienests Eiropas valstīs nebūt nav jauna institūcija. Šādu dienestu izveide Eiropā vērojama jau 19.gadsimtā. Protams, laika gaitā mainījusies izpratne par to, kādam jābūt Probācijas dienestam, kādas funkcijas tam būtu jāveic. Katrā valstī probācijas sistēmas modelis ir atšķirīgs — atbilstošs katras valsts politiski ekonomiskajam stāvoklim, etniskajām, kultūras īpatnībām. Taču kopējā iezīme ir šī dienesta mērķis — plašāk piemērot sodus, kas nav saistīti ar brīvības atņemšanu.

Apvienoto Nāciju Organizācija un Eiropas Padome, uzskatot, ka šādi sodi ir efektīvi noziedzības novēršanā, jo palīdz izvairīties no brīvības atņemšanas kaitīgajām sekām, pieņēmušas vairākus dokumentus kopīgu standartu veidošanai kriminālsodu politikā. Tie rosina dalībvalstis plašāk piemērot sodus, kas nav saistīti ar brīvības atņemšanu, — ANO Minimālie standartnoteikumi par sodiem bez brīvības atņemšanas (Tokio noteikumi), EP Rekomendācija Nr. R(92) 16 “Eiropas noteikumi par sabiedrībā izciešamiem sodiem un pasākumiem”, Rekomendācija (99) 22 “Par cietumu pārapdzīvotību un ieslodzīto skaita palielināšanos”, Rekomendācija R(2000) par Eiropas noteikumiem “Par sabiedrībā izciešamiem sodiem un pasākumiem” ieviešanas uzlabošanu.

Tādējādi dalībvalstīm ieteikts veidot efektīvas sodu izpildes uzraudzības institūcijas.

Dažādos ANO un EP ziņojumos par Latviju izteikts aicinājums ņemt vērā starptautisko dokumentu ieteikumus. Arī 2000. un 2001.gada Eiropas Komisijas Progresa ziņojumā par Latviju konstatēts, ka valstī vēl joprojām nav izveidots Probācijas dienests.