Jānis Pleps un Edgars Pastars, LU Juridiskās fakultātes studenti, — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums “LV” 07.05.2002., Nr.67; “LV” 21.05.2002., Nr.75

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Konstitucionalitāte — satversmība. Skat. Akmentiņš R. Latvijas Satversmes reforma//Jurists, 1934, Nr. 5 (57), 134. sl.

• 49.p. tiek nostiprināts vēl viens princips — “Saeima nav iesūdzama tiesā”. Starpkaru periodā gan bija lieta, kad Švarcs iesūdzēja tiesā Saeimu un attiesāja viņam piederošas mēbeles, kuras padomju varas pārstāvji 1919.gadā bija sanesuši Saeimas ēkā. Saeimas dienesti uzstājas arī kā privāto tiesību subjekti, un dot tiem absolūtu imunitāti nav nepieciešams. Ja deputāti katrs pats par sevi bauda imunitāti, tad kopējā imunitāte vēl papildus nav nepieciešama.

• Projekta 57.p. un 61.p. noteic savdabīgo kvazi imperatīvo mandātu. Postulējuši, ka vēlētāji nevar atsaukt atsevišķus Saeimas deputātus (57.p.), projekta autori 61.p. ietvaros ir radījuši savdabīgu veidojumu konstitucionālajās tiesībās, kad viena desmitā daļa tā vēlēšanu apgabala vēlētāju, no kura deputāts ievēlēts, var ierosināt jautājumu par deputāta izslēgšanu no Saeimas sastāva, pamatojoties uz 60.p. minētajiem 10 deputāta izslēgšanas no Saeimas sastāva iemesliem. Raksta autori uzskata, ka 60.p. minētos iemeslus vajadzēja nodalīt:

1) tie, uz kuriem balstoties var tikt ierosināta deputāta izslēgšana no Saeimas sastāva;

2) tie, kuriem iestājoties deputāts automātiski zaudē mandātu.

Imperatīvais mandāts izrietēja no principa, ka “deputātam jāzina, ka viņš ir tautas kalps, un viņam jāpieturas pie tā virziena, kuru tam devis vēlētāju rīkojums”.46

Projekts visā pilnībā šo principu attiecina uz Saeimas deputātiem, kuriem viņu darbības laikā vienmēr jābūt gataviem tikt atsauktiem pēc 1/10 daļas vēlētāju ierosinājuma.