Projekts

3.sadaļa.

Pierādījumi un izmeklēšanas darbības

9.nodaļa. Pierādīšana un pierādījumi

3.1.pants. Pierādīšana

(1) Pierādīšana ir kriminālprocesā iesaistītas personas darbība, kas izpaužas kā pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo faktu esamības vai neesamības pamatošana, izmantojot pierādījumus.

3.2.pants. Pierādīšanas priekšmets

(1) Pierādīšanas priekšmets ir visu kriminālprocesa gaitā pierādāmo apstākļu kopums un ar tiem saistītie fakti un palīgfakti.

(2) Kriminālprocesā pierādāma Krimināllikumā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva esamība vai neesamība, kā arī citi Krimināllikumā un šajā likumā paredzētie apstākļi.

(3) Saistītie fakti nav kriminālprocesā pierādāmie apstākļi, bet ir ar tiem saistīti un dod pamatu izdarīt secinājumu par šiem pierādāmajiem apstākļiem.

(4) Ar palīgfaktiem tiek pamatota kāda cita pierādījuma ticamība vai neticamība, kā arī izmantošanas iespējamība vai neiespējamība pierādīšanā.

(5) Pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā izslēgtas jebkādas saprātīgas šaubas par to esamību vai neesamību.

3.3.pants. Fakta legālā prezumpcija

(1) Sekojoši apstākļi uzskatāmi par pierādītiem bez papildu procesuālu darbību veikšanas, ja vien procesa gaitā netiek pierādīts pretējais:

1) vispārzināmi fakti;

2) ar spēkā stājušos tiesas spriedumu citā kriminālprocesā konstatēti fakti;

3) administratīvā dokumentā vai tiesas lēmumā fiksēts administratīvā pārkāpuma fakts, ja persona par šādu dokumentu vai lēmumu ir zinājusi;

4) fakts, ka persona zina vai viņai vajadzēja zināt normatīvajos aktos paredzētos pienākumus;

5) fakts, ka persona zina vai viņai vajadzēja zināt savus profesionālos un amata pienākumus;

6) mūsdienu zinātnē, tehnikā, mākslā vai amatniecības nozarē vispārpieņemtu izpētes metožu pareizība.

(2) Ja netiek pierādīts pretējais, tad par nelikumīgi iegūtu uzskatāma manta, tajā skaitā finansu līdzekļi, kas pieder personai, kura:

1) ir organizētas noziedzīgas grupas dalībniece vai atbalsta to;

2) iesaistījusies pati vai uztur pastāvīgas attiecības ar personu, kas iesaistīta teroristiskās darbībās;

3) iesaistījusies pati vai uztur pastāvīgas attiecības ar personu, kas iesaistīta cilvēku tirdzniecībā;

4) iesaistījusies pati vai uztur pastāvīgas attiecības ar personu, kas iesaistīta noziedzīgās darbībās ar narkotiskām vai psihotropām vielām;

5) nespēj ticami izskaidrot to likumīgo izcelsmi gadījumos, kad pierādītie izdevumi acīmredzami pārsniedz likumīgos ienākumus.

3.4.pants. Pierādīšanas subjekti un pierādīšanas pienākums

(1) Par pierādīšanas subjektiem uzskatāmas visas kriminālprocesā iesaistītās personas, kurām ar šo likumu uzlikts pienākums vai piešķirtas tiesības veikt pierādīšanu.

(2) Pierādīšanas pienākums pirmstiesas procesā ir procesa virzītājam, bet tiesā — apsūdzētājam.

(3) Ja kāda no kriminālprocesā iesaistītām personām uzskata, ka kāds no šā likuma 3.3.pantā prezumētiem faktiem nav patiess, šī fakta neatbilstība īstenībai jāpierāda tai procesā iesaistītai personai, kura to apgalvo.

(4) Par faktu, ka nodarījums izdarīts nepieskaitāmības vai ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī, kā arī apstākļiem, kas izslēdz kriminālatbildību, jānorāda personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību saistībā ar šī nodarījuma izmeklēšanu. Ja persona uz šādiem apstākļiem nenorāda, apsūdzībai nav pienākums pierādīt to neesamību, bet tiesai nav jādod to vērtējums spriedumā.

3.5.pants. Pierādījumi

(1) Pierādījumi kriminālprocesā ir jebkuras likumā paredzētā kārtībā iegūtas un noteiktā procesuālā formā nostiprinātas ziņas par faktiem, ko kriminālprocesā iesaistītās personas savas kompetences robežās izmanto pierādīšanas priekšmetā ietilpstošo apstākļu esamības vai neesamības pamatošanā.

(2) Kā pierādījumus kriminālprocesā iesaistītās personas var izmantot tikai tādas ziņas par faktiem, kas ir ticamas, attiecināmas un pieļaujamas.

3.6.pants. Pierādījumu ticamība

(1) Pierādījuma ticamība ir kādas ziņas patiesuma konstatēšanas pakāpe.

(2) Pierādīšanā izmantojamo ziņu par faktiem ticamību izvērtē visu kriminālprocesa laikā iegūto faktu vai ziņu par faktiem kopumā un savstarpējā sakarībā.

(3) Nevienam no pierādījumiem nav iepriekš noteikta augstāka ticamība kā pārējiem pierādījumiem.

3.7.pants. Pierādījumu attiecināmība

(1) Pierādījumi ir attiecināmi uz konkrēto kriminālprocesu, ja ziņas par faktiem tieši vai netieši pamato kriminālprocesā pierādāmo apstākļu esamību vai neesamību, kā arī citu pierādījumu ticamību vai neticamību, izmantošanas iespējamību vai neiespējamību.

3.8.pants. Pierādījumu pieļaujamība

(1) Kriminālprocesa laikā iegūtās ziņas par faktiem var izmantot kā pierādījumus, ja tās iegūtas un procesuāli nostiprinātas šajā likumā noteiktā kārtībā.

(2) Par nepieļaujamām un pierādīšanā neizmantojamām atzīstamas tādas ziņas par faktiem, kas iegūtas:

1) izmantojot vardarbību, draudus vai šantāžu;

2) procesuālā darbībā, ko veikusi persona, kurai saskaņā ar šo likumu nebija tiesību to veikt.

(3) Ziņas par faktiem, kas iegūtas, pieļaujot procesuālus pārkāpumus, uzskatāmas par ierobežoti pieļaujamām un var tikt izmantotas pierādīšanā tikai tādā gadījumā, ja pieļautie procesuālie pārkāpumi var tikt novērsti vai ja to ticamību apstiprina pārējās procesā iegūtās ziņas.

3.9.pants. Liecības

(1) Kā pierādījums kriminālprocesā var būt ziņas par faktiem, ko savā liecībā nopratināšanas vai aptaujas laikā sniedz liecinieks, cietušais, aizdomās turētais vai apsūdzētais, bet iztiesāšanas laikā - arī amatpersonas, kas pirmstiesas procesā bija pilnvarotas veikt procesu.

(2) Liecība ir arī pirmstiesas izmeklēšanas iestādei vai tiesai adresēts personas pašas uzrakstīts un parakstīts paskaidrojums par konkrētiem faktiem vai apstākļiem.

3.10.pants. Eksperta vai revidenta atzinums

(1) Kā pierādījums var būt eksperta vai revidenta atzinums par faktiem vai apstākļiem, ko rakstiski sniedz eksperts vai revidents, kas ir iesaistīts konkrētajā kriminālprocesā.

(2) Eksperta vai revidenta mutiski sniegtie paskaidrojumi par atzinumu vai sniegtās ziņas par faktiem vai apstākļiem, kas nav atzinuma sastāvdaļa, ir eksperta vai revidenta liecība.

3.11.pants. Kompetentas institūcijas atzinums

(1) Kā pierādījums var būt kontroles vai uzraudzības funkciju veicošas institūcijas rakstisks atzinums par kāda notikuma faktiem un apstākļiem, kuru ievērošanas kontroli vai uzraudzību atbilstoši normatīvos aktos noteiktajai kompetencei (pilnvarojumam) veic šī institūcija.

(2) Kā kompetentas institūcijas atzinums uzskatāms arī inventarizācijas vai revīzijas akts, ko sastādījusi uz to pilnvarotu kompetentu personu komisija.

(3) Kā kompetentas institūcijas atzinums uzskatāma arī institūcijas izsniegta izziņa par faktiem un apstākļiem, kas ir šīs institūcijas rīcībā sakarā ar tās kompetenci un darbības virzieniem.

3.12.pants. Lietiskais pierādījums

(1) Kā lietiskais pierādījums var būt jebkura lieta, kas izmantota kā noziedzīga nodarījuma izdarīšanas rīks vai saglabājusi noziedzīga nodarījuma pēdas, vai arī jebkādā citā veidā satur ziņas par faktiem un ir izmantojama pierādīšanā.

(2) Ja lieta pierādīšanā izmantojama sakarā ar tajā ietverto saturisko informāciju, tā uzskatāma nevis par lietisko pierādījumu, bet par dokumentu.