LL.M. Inese Nikuļceva, Satversmes tiesas tiesneša palīdze, — “Latvijas Vēstnesim”

Eiropas Savienības (ES) institūcijas un lēmumu pieņemšanas process sākotnēji tika radīts sešu valstu kopienai. Jau šobrīd, kad ES dalībvalstu skaits sasniedzis 15, to institūciju funkcionēšana ir apgrūtināta, bet lēmumu pieņemšanas process ir sarežģīts un bieži — arī neefektīvs. Institūcijas — tādas, kādas tās ir pašlaik, — nevarēs funkcionēt apmierinoši ES, kurā ietilps divdesmit septiņas vai pat vairāk valstis. Tāpēc, paplašinoties Austrumu virzienā, Eiropas Savienībai, lai tā varētu efektīvi funkcionēt, ir nepieciešama visaptveroša institucionālā reforma. Solis šajā virzienā ir ES dalībvalstu noslēgtais Nicas līgums.

Politisks kompromiss par Nicas līgumu tika panākts 2000.gada 11. decembrī, bet oficiāli ES dalībvalstu līderi parakstīja līgumu 2001.gada 26. februārī. Lai Nicas līgums stātos spēkā, tas jāratificē visās dalībvalstīs. Pašlaik desmit no piecpadsmit dalībvalstīm ir ratificējušas līgumu un iesniegušas ratifikācijas dokumentu. Īrijā 2001.gada 7. jūnija referendumā 53,87% no tajā dalību ņēmušajiem pilsoņiem teica “nē” Nicas līgumam, tomēr tas nenozīmē, ka Nicas līgums netiks ratificēts. Īrijā rudenī gaidāms atkārtots referendums par šo jautājumu.

1997. gadā Amsterdamas sammitā ES dalībvalstis vienojās par divpakāpju Savienības paplašināšanās procesu: pirmkārt, ierobežota reforma pirms pirmās paplašināšanās kārtas, un, otrkārt, visaptveroša reforma vēlāk, kad dalībvalstu skaits pārsniegtu divdesmit vienu. Vadoties pēc šādas shēmas un ņemot vērā ES ierobežoto institucionālo kapacitāti, pirmajā paplašināšanas kārtā varētu uzņemt tikai piecas jaunas dalībvalstis papildu jau esošajām piecpadsmit. Pirmās piecas uzņemtās valstis būtu ievērojami labākā situācijā nekā pārējās. Lai gan atšķirības kandidātvalstu progresā, izpildot ES uzņemšanas kritērijus, ir nelielas (izņēmums ir tikai Bulgārija un Rumānija), pirmās piecas valstis tiktu uzņemtas ļoti drīz, bet atlikušajām būtu jāgaida iepriekš nezināms laika posms.

Nicas sammitā turpretim tika akceptēts priekšlikums veikt institucionālo reformu nekavējoties, padarot iespēju iestāties Eiropas Savienībā atkarīgu tikai no pašas kandidātvalsts progresa sarunās ar ES. Tādējādi tika likvidēta atšķirība starp “pirmā viļņa” kandidātvalstīm (Čehija, Igaunija, Kipra, Polija, Slovēnija un Ungārija — pievienošanās sarunas sākās 1998.