Ziņojums starptautiskajā seminārā “Tiesas pieteikums Satversmes tiesā”, kas notika 6.–7. septembrī Rīgā, Latvijas Republikas Satversmes tiesas telpās.

Šajā pārskatā es mēģināšu ieskicēt:

— kā šis institūts ir vai nav regulēts mūsu likumos;

— šā institūta vēsturisko attīstību;

— galvenās problēmas un to iespējamos risinājumus.

Par tiesiskā regulējuma pamataspektiem attiecībā uz tiesas pieteikumu. Semināra dalībnieku rīcībā ir attiecīgās Satversmes tiesas likuma normas, proti, 16. un 19.1 pants, kā arī 17. panta pirmā daļa un 18. panta pirmā daļa, kā arī Latvijas Republikas Satversmes 85. un 83. pants.

Satversmes 85. panta pirmajā un otrajā teikumā lasāms:

“Latvijā pastāv Satversmes tiesa, kas likumā noteiktās kompetences ietvaros izskata lietas par likumu atbilstību Satversmei, kā arī citas ar likumu tās kompetencē nodotās lietas. Satversmes tiesa ir tiesīga atzīt par spēkā neesošiem likumus un citus aktus vai to daļas. (..)”

Savukārt Satversmes 83. pants noteic:

“Tiesneši ir neatkarīgi un vienīgi likumam padoti.”

Taču Satversmē nav normas, kas formulēta analogi VFR Pamatlikuma 100. panta pirmajai daļai vai mūsu kaimiņvalsts Lietuvas Konstitūcijas 110. pantam un kas paredzētu tiesas pienākumu pārbaudīt, vai piemērojamās normas atbilst augstāka juridiskā spēka tiesību normām un, ja radušās pamatotas šaubas, noteiktos gadījumos iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā.

Satversmes tiesas kompetenci nosaka Satversmes tiesas likuma 16. pants. Gribu vērst it īpaši mūsu ārvalstu viesu uzmanību uz šā panta 3. punktu. Līdztekus tradicionālai konstitucionālo tiesu kompetencei — lietām par likumu un starptautisko līgumu atbilstību Satversmei, Satversmes tiesas kompetencē saskaņā ar šo punktu ir lietas arī par citu normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (aktiem), piemēram, par Ministru kabineta noteikumu atbilstību ne vien Satversmei, bet arī citiem likumiem, par ministra izdota normatīvā akta atbilstību ne vien Satversmei, bet arī citiem likumiem un Ministru kabineta noteikumiem utt.

Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmā daļa noteic, ka tiesai, izskatot civillietu, krimināllietu vai administratīvo lietu, un zemesgrāmatu nodaļas tiesnesim, veicot nekustamā īpašuma ierakstīšanu vai ar to saistīto tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā, ir tiesības iesniegt pieteikumu par:

• likumu un Latvijas parakstīto vai noslēgto starptautisko līgumu atbilstību Satversmei;

• citu normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (aktiem);

• Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi.

Tādējādi tiesas pieteikums var būt ne vien par likumu atbilstību Satversmei, bet arī par visa veida normatīvo aktu atbilstību visa veida augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Mūsuprāt, šī ir būtiskākā Latvijas modeļa atšķirība no vācu modeļa. Un, es ceru, Hartviga kungs mums pastāstīs, vai un cik atšķirīgs mūsu modelis šajā jautājumā ir no citām Eiropas valstīm.

Satversmes tiesas likuma 17. panta pirmā daļa noteic, ka tiesības iesniegt pieteikumu ir tiesai, izskatot civillietu, krimināllietu vai administratīvo lietu, un zemesgrāmatu nodaļas tiesnesim, veicot nekustamā īpašuma ierakstīšanu vai ar to saistīto tiesību nostiprināšanu zemesgrāmatā. Tādējādi šajās normās uzsvērts, ka tiesas pieteikums ir tā sauktā konkrētā normu kontrole.