Dipl.iur. Laine Škoba — “Latvijas Vēstnesim”

Turpinājums. Sākums “LV” 27.08.2002. Nr. 120

Foto: Māris Kaparkalējs,“LV”

“LV” Nr.120, 27.08.2002., publicētā raksta “Vai reklāma ir prece ar brīvu apriti. Par reklāmas regulējumu Eiropas kopienu tiesībās” turpinājums

Kopumā jāsecina, ka lietas, kas skar reklāmas materiālu saturu, pilnībā seko Cassis de Dijon principam. Visās šāda tipa lietās EKT ir lēmusi, ka reklāmas materiāli, kas izgatavoti vienā no dalībvalstīm un atbilst tās tiesību normu prasībām, ir izmantojami arī citā dalībvalstī. Šāda nostāja tiek pamatota ar nepieciešamību novērst preces ražotājam vai izplatītājam, kas darbojas vairākās dalībvalstīs, pienākumu pielāgot savu reklāmas pasākumu stratēģiju vairāku dalībvalstu likumdošanas prasībām. Interesanti, ka tas sakrīt arī ar vairumā valstu izmantoto konstitucionālo tiesību kritēriju attiecībā uz vārda brīvības ierobežojumiem, proti, ka ir pieļaujams regulēt vietu, laiku un paņēmienus, ko personas izmanto savu uzskatu paušanai, bet valsts nav tiesīga aizliegt kādu noteiktu uzskatu paušanu pilnībā.35

2) Tiesiskās problēmas, kas saistījās ar Cassis de Dijon principu izmantošanu

Līdz spriedumam Keck lietā nereti Cassis de Dijon un Gilli & Andres principu izmantošana radīja no tiesiskā viedokļa absurdas situācijas. Pirmkārt, saskaņā ar šādu interpretāciju Līguma 28.(bij.30.) panta rūpju lokā nonāca virkne gadījumu, kad dalībvalsts ieviestā regulējuma mērķis nebūt nebija kavēt tirdzniecību starp EK dalībvalstīm, turklāt regulējuma iespaids uz šādu tirdzniecību bija minimāls.36 Turklāt šāda interpretācija ignorēja Līguma sistēmu, kas paredz, ka, ciktāl uz pakalpojumiem Līguma izpratnē neattiecas noteikumi par preču, kapitāla un personu aprites brīvību, tos regulē Līguma 49. (bij.60.) — 55.(bij.66.) panti. Sekojot Cassis de Dijon un Gilli & Andres principiem, gandrīz visos gadījumos reklāmu regulējošās normas būtu aplūkojamas atbilstoši brīvas preču aprites principiem, kaut arī reklāma drīzāk atbilst pakalpojuma, ne preces definīcijai un tāpēc, lai reklāmas regulējums būtu efektīvāks, tai būtu piemērojami Līguma noteikumi par brīvu pakalpojumu apriti.37

Turklāt, pretēji lietās Oosthoek un GB INNO deklarētajam, lietā Guiseppe Sacchi38 EKT bija norādījusi, ka nacionālajām normām par reklāmu televīzijā ir jāatbilst Līguma normām par pakalpojumiem, proti, Līguma 49.-55. (bij.59.-66.) pantiem. Tātad būtu jāsecina, ka galvenais kritērijs, lai izlemtu, vai reklāma ir prece vai pakalpojums, ir tas, vai reklāmā izmantota televīzija vai cits medijs. Lai izvairītos no šādām pretrunīgām Cassis de Dijon sekām, tiesa izmantoja dažādus ar sabiedrības interesēm saistītus argumentus, kas Līguma 28.(bij.30.) panta piemērošanu padarīja vēl nepārskatāmāku, bet reklāmas sfēru, kas arī līdz tam bija ietilpusi tādā kā “robežzonā”, sarežģīja vēl vairāk.

Tā, piemēram, lietā Commission v. France39 tika analizētas Francijas normas, kuras noteica, ka atsevišķu veidu alkohola reklāma ir ierobežojama, bet citus reklamēt aizliegts pilnībā. Saskaņā ar šīm normām konjaks varēja tikt reklamēts, ievērojot atsevišķus ierobežojumus, savukārt viskija reklamēšana bija pilnīgi aizliegta. Francijas valdība šādu normu nepieciešamību motivēja ar veselības aizsardzības apsvērumiem. Proti, tika skaidrots, ka francūži ir pieraduši dzert konjaku kā gremošanu veicinošu līdzekli - pēc pusdienām, kamēr viskijs tiek dzerts kā aperitīvs – pirms ēšanas un “tukšā dūšā”.