Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Foto: no personiskā arhīva

I.

Mūsu Satversmei grozītāju nekad nav trūcis, tāpēc, pārskatot moderno pienesumu it kā tikai “zirgu tramvaja laikmetam piemērotajā” konstitūcijā, nākas atzīt, ka mēģinājumi uzvilkt Ulmaņa laiku fraku pie “Nike” krosenēm dažkārt var novest arī cirkā, klauna lomā.

2002.gadā Saeimas vairākums dziļā vienprātībā un apmulsuma klusumā secināja, ka latviešu valoda ir neaizsargāta un steidzīgi nostiprināja tās lietošanu visās vietās, kurās vien to bija iespējams paredzēt. Dažu skeptiķu balsis, kuri apgalvoja par jau esošo latviešu valodas augstāko juridisko spēku Satversmē un noliedza nepieciešamību šo normu izvērst tālākā Satversmes tekstā kā pretēju Satversmes rakstīšanas metodēm, palika neuzklausītas. Tomēr 1998. gadā, vērienīgi grozot Satversmi, proti, arī piešķirot 4. un 77. pantam augstāko juridisko spēku, pat neviena balss nepacēlās, lai norādītu augstajam namam par šādu grozījumu nelikumību.1 Kopš 1998. gada 15.oktobra Satversmes 4.pantā nostiprināta latviešu valoda kā valsts valoda, kas līdz šim zīmīgajam datumam nebija izdarīts, Latgales deputātiem un sociāldemokrātiem Satversmes sapulcē nepieļaujot Satversmes 2.daļas pieņemšanu 1922. gadā. Kur tad varētu slēpties 1998. gada grozījumu nelikumība? 1998. gadā Saeima, nosakot latviešu valodu par valsts valodu, neaprobežojās ar tās nostiprināšanu, bet dāsni piešķīra valsts valodai un kopā ar to arī valsts karogam (4.p.) augstāko juridisko spēku. Tieši augstākā juridiskā spēka piešķiršana un, vēl jo vairāk, mehānisms, kā tas tika izdarīts, šokē. F. Dostojevskis darbā “Piezīmes no mirušo nama” precīzi norādīja, ka “šie garā nabagie likuma pildītāji nekādi nesaprot un nav spējīgi saprast, ka likuma burta izpildīšana vien, neizprotot likuma jēgu un garu, var radīt tikai nekārtības un nekad neko citu nav radījusi. “Likumā paredzēts – ko vēl vairāk?” viņi saka un patiesi brīnās, ka no viņiem prasa ne vien likumu zināšanu, bet arī veselu saprātu un skaidru galvu”.

II.

Satversmē četriem, tā sauktajiem svētajiem, pantiem noteikta citāda grozīšanas kārtība nekā pārējiem pantiem. Šie panti ir Satversmes konceptuālais pamats – normas, uz kurās koncentrētajām Latvijas demokrātiskā valstiskuma idejām ir konstruēta pārējā Satversme un visa Latvijas valsts iekārta un tiesību sistēma kopumā. Satversmes konceptuālais pamats ir visas Latvijas valsts konstitucionāli tiesiskais pamats.