Arnis Buka, Tieslietu ministrijas Eiropas tiesību nodaļas juriskonsults, — “Latvijas Vēstnesim”

Lai gan masu medijos un valdības deklarācijās Latvijas virzība uz Eiropas Savienību (turpmāk — ES) ir ļoti bieži lietota frāze, par šī procesa praktiskajām sekām plašākai sabiedrībai informācijas tomēr bieži vien pietrūkst. Trūkst zināšanu gan par tām tiesībām, kas Latvijai un tās iedzīvotājiem radīsies, gan arī par pienākumiem, kas izriet no dalības ES. Ievērojot to, ka šīs tiesības un pienākumi skars gandrīz visas mūsu dzīves jomas, raksta mērķis ir sniegt tikai ieskatu gaidāmajās pārmaiņās, par konkrētās analīzes objektu izvēloties zemes tirgus tiesisko regulējumu.

Darījumi ar zemi Kopienas tiesībās: pamatprincips

Tiesības uz nekustamā īpašuma iegādi konkrēti ir regulētas Eiropas Kopienas dibināšanas līguma (turpmāk – Dibināšanas līgums) 44.panta 2.daļas e) punktā (bij.54.panta 3.daļas e) punkts)1, kas Eiropas Kopienas Padomei un Eiropas Kopienas Komisijai nosaka pienākumu nodrošināt “iespēju vienas dalībvalsts2 pilsoņiem iegādāties un izmantot zemi un ēkas, kas atrodas citas dalībvalsts teritorijā”. Līdz ar to jau pašā Dibināšanas līguma tekstā ir dota tieša norāde uz valsts pienākumu savā teritorijā nelikt šķēršļus citas dalībvalsts pilsoņiem3 nekustamā īpašuma iegādes jomā.

Taču jāmin arī tas, ka Dibināšanas līgums uzliek dalībvalstīm pienākumus nodrošināt brīvu darbinieku kustību starp dalībvalstīm (39.