CL 1. pants nepārprotami norāda, ka civiltiesisko attiecību dalībniekiem, īstenojot savas subjektīvās tiesības un izpildot subjektīvos pienākumus, jārīkojas labā ticībā. Šī norma ir plaši formulēta un saturiski ļoti ietilpīga. Tāpēc vispirms ir jānoskaidro jēdziena “laba ticība” juridiskā daba, kā arī vispārīgi jāieskicē labas ticības principa saturs.

1. Labas ticības ģenerālklauzula

“Laba ticība” ir ģenerālklauzula.2 Ģenerālklauzulas ir tiesību normās ietverti aptuveni formulēti vispārsaistoša rakstura jēdzieni, kas jāpiepilda ar noteiktu saturu, lai attiecīgo tiesību normu varētu piemērot konkrētā dzīves gadījuma izšķiršanai. Civillikumā ir sastopamas arī citas ģenerālklauzulas. Tās ir “labi tikumi” 1415. pantā, kā arī “svarīgi iemesli” 5. pantā un 2193. panta 1. daļā. Protams, Civillikumā un citos civiltiesību avotos absolūtā vairākumā ir tradicionāli veidotās tiesību normas, pēc kuru satura skaidri ir nosakāmi to piemērošanas priekšnoteikumi un robežas. Tādu tiesību normu, kas satur ģenerālklauzulas, ir pavisam maz, taču to nozīme ir liela. Tiesību normu veidošanā ģenerālklauzulas tiek izmantotas tāpēc, ka ģenerālklauzulu izpratni laika gaitā ir iespējams elastīgi pielāgot sabiedrības mainīgajiem tiesiska, sociāla un sadzīviska rakstura parādību vērtējumiem3.

Ģenerālklauzulu, tai skaitā CL 1. pantā ietvertās ģenerālklauzulas, samērā nenoteiktie formulējumi nebūt nenozīmē, ka tiesību normas piemērotājs drīkst ģenerālklauzulā pēc savas iegribas ietvert jebkādu saturu. Ģenerālklauzulu piepildīšana ar noteiktu saturu jeb konkretizēšana tiesu praksei un tiesību zinātnei ir jāveic, atlases kārtībā noskaidrojot, vai konkrētā dzīves gadījuma pazīmes patiešām atbilst tiesību normā ietvertās ģenerālklauzulas jēgai.4 Tādējādi ir iespējams noskaidrot ģenerālklauzulā ietverto pamatdomu. Jebkuras ģenerālklauzulas, tai skaitā labas ticības principa, saturu ir iespējams noskaidrot, apkopojot un vispārinot tiesu prakses un tiesību zinātnes atziņas par konkrētajiem dzīves gadījumiem, uz kuriem ģenerālklauzula ir attiecināma.5

Labas ticības ģenerālklauzula pasaulē ir ļoti izplatīta un ir ietverta gan civillikumos, gan starptautisko un pārnacionālo tiesību aktos. Labas ticības princips ir sastopams vairākos Latvijas tiesību zinātniekiem labi pazīstamos Rietumeiropas civillikumos, piemēram, Vācijas civillikuma (Būrgerliches Gesetzbuch — BGB) 242.§ un Šveices Civillikuma (Zivilgesetzbuch —ZGB) 2. pantā. Jaunā Nīderlandes civillikuma (Burgerlijk Wetboek) saistību tiesību daļas 2. panta 1. daļa norāda, ka kreditoram un parādniekam vienam pret otru jāizturas atbilstoši labas ticības prasībām.

Labas ticības princips ir guvis atspoguļojumu arī plaši pazīstamos starptautiskos rekomendējoša rakstura dokumentos, kas izstrādāti, lai veicinātu privāttiesību unifikāciju. Norāde uz to, ka tiesību subjektiem jādarbojas labā ticībā, ir iekļauta gan UNIDROIT starptautisko komerclīgumu principu 1.7. pantā6, gan Eiropas Līgumtiesību principu 1:201. pantā.7 Tāpat atsauce uz labu ticību ir atrodama tādā nozīmīgā starptautisko privāttiesību aktā kā 1980. gada ANO Konvencija par starptautiskajiem preču pirkuma līgumiem (ANO 1980. gada Vīnes konvencija). Konvencijas 7. panta 1. daļā ir norādīts, ka, interpretējot konvenciju, ir jāņem vērā labas ticības ievērošana starptautiskajā tirdzniecībā. Diemžēl Konvencijas 7. p. 1. d. latviskajā tekstā terminam “laba ticība” identiskais angļu termins good faith ir neprecīzi pārtulkots kā “godprātības princips”.8 Šī kļūda rada terminoloģisku sajukumu, jo nav šaubu, ka Konvencijas 7. pantā minētā labā ticība neatšķiras no labas ticības CL 1. panta izpratnē. Piemēram, Vācijas tiesību literatūrā ir pausta atziņa, ka Konvencijas 7. pantā minētās labas ticības izpratne pamatā ir pielīdzināma nacionālās tiesiskajās iekārtās vispārpieņemtajai izpratnei.