Šī raksta temats ir sensitīvo personas datu (turpmāk — sensitīvo datu) izpaušana trešajām personām. Pieaugošā datu plūsma ir radījusi kā pozitīvas, tā arī negatīvas sekas — privātās dzīves apdraudējumu un konfidencialitātes pārkāpumus. Lai aizsargātu cilvēktiesības, bet īpaši tiesības uz privāto dzīvi, ir radīta speciāla tiesību nozare, kas pēta datu apstrādes tiesiskumu. Īpaša uzmanība pievērsta sensitīvajiem datiem, jo šī datu kategorija jo sevišķi saistīta ar privāto un konfidenciālo informāciju. Datu izpaušana ir aktuāla tēma Latvijā, jo nekad agrāk normatīvie akti nav veltījuši tik lielu vērību personiskās dzīves un konfidencialitātes aizsardzībai. Sensitīvo datu izpaušana ir sevišķi riskanta, jo šie dati atklāj īpaši konfidenciālas un personiskas ziņas par cilvēku. Sensitīvie dati ir jāaizsargā, lai nepieļautu diskrimināciju un negodīgu attieksmi pret cilvēkiem tikai viņu personisko datu dēļ.

Dažādu valstu attieksme pret sensitīvo datu izpaušanu ir atkarīga no valsts politikas, tās vēsturiskās un juridiskās pieredzes, tiesu praksē izveidojušos līdzsvaru starp atklātību un noslēpumiem. Šajā rakstā analizēšu dažādas attieksmes pret sensitīvo datu izpaušanu dažādās valstīs un organizācijās — Latvijā, Lielbritānijas un Ziemeļīrijas Apvienotajā Karalistē (turpmāk — Lielbritānija), Eiropas Savienībā (turpmāk — ES) un Eiropas Padomē (EP).

Šī raksta mērķis ir noteikt prasības sensitīvo datu izpaušanai un noskaidrot, kas ietekmē sensitīvo datu izpaušanu trešajām personām, vai patiesa ir hipotēze, ka dažādas tiesību sistēmas ar dažādiem līdzekļiem sasniedz vienas un tās pašas problēmas līdzīgus atrisinājumus1.