Latvijas tiesību zinātnē jau izsenis tiek diskutēts tik jutīgais jautājums par deleģētās likumdošanas aktu izdošanu, to tiesisko pamatu, saturu un saistošo spēku, tomēr paša termina “deleģētā likumdošana” lietošana ir nekonsekventa un tai nav pievērsta nepieciešamā vērība. Izskanējuši priekšlikumi ārējo normatīvo aktu saimi papildināt ar vēl vienu aktu, proti, ministra noteikumiem, kas, no vienas puses, būtu vērtējams pozitīvi, bet, no otras — negatīvi. Piedāvātā ministru noteikumu ieviešana paātrinās vairāku jautājumu izlemšanu, padarīs to efektīvāku un legalizēs pašreizējo situāciju ar “it kā” saistošām instrukcijām. Taču visas neskaitāmās instrukcijas tiks pārvērstas saistošos ārējos normatīvos aktos. Šaubos, vai visā šajā gūzmā maz spēsim orientēties. Jāatrod arī atbilstošākā institūcija, kas spēs uzraudzīt pilnvarojuma robežas, pieļaujamību un pašu neskaitāmo noteikumu satura atbilstību. A. Buka, analizējot ministra noteikumu ieviešanu, norāda uz likumdevēja funkciju delegāciju ministram un uz Satversmes 57.p., 81.p. un 1.p. sistēmisku interpretāciju kā tiesisko pamatu ministra noteikumu izdošanai Satversmē. Turpmāk savā rakstā šis autors izdara secinājumu, ka vienīgā norma Satversmē, kur runāts par Ministru kabineta (MK) noteikumiem, ir 81.p. un šī norma arī esot MK noteikumu izdošanas tiesiskais pamats Satversmē.1 Arī E.Levits raksta, ka MK noteikumi netieši izriet no 81.p., pamatojot tādu nostāju šādi: “ja jau Ministru kabinets noteiktos apstākļos ir tiesīgs izdot noteikumus ar likuma spēku, tad tam parastos apstākļos ir jābūt tiesīgam izdot noteikumus, kas juridiskā spēka hierarhijā ir zemāki par likumu”.