Tuvojoties brīdim, kad Latvija kļūs par pilntiesīgu Eiropas Savienības dalībvalsti, arvien aktuālāks ir jautājums par to, vai Latvijai būs iespējams saglabāt pašlaik pastāvošos iekšējā tirgus aizsardzības mehānismus.

Problēma kļuva īpaši aktuāla ar Rīgas pilsētas Ziemeļu rajona tiesas 2002. gada 25. novembra spriedumu,1 kas atzina Zemkopības ministrijas Cukura importa licencēšanas komisijas lēmumu par cukura ievešanas atļaujas nepiešķiršanu par spēkā neesošu, pamatojoties uz Latvijas starptautiskajām saistībām ar Pasaules tirdzniecības organizāciju. Lai gan šīs analīzes mērķis nav iedziļināties mūsu valsts attiecībās ar šo organizāciju, būtiski, ka šis spriedums ir pirmais, kas uzskatāmi parāda: iekšējā tirgus aizsardzības jomā Latvija nevar izvairīties no starptautisko, tai skaitā nākotnē arī Eiropas Savienības (turpmāk – ES), prasību ievērošanas. Īpaši atzīmējams fakts, ka pie šīs atziņas nonākusi mūsu nacionālā tiesa, nevis kāda no starptautiskajām justīcijas institūcijām, kas liecina par ievērojamu progresu tiesas spriešanas praksē Latvijā.

Šī komentāra mērķis tomēr ir koncentrēties uz iekšējā tirgus aizsardzību no cita rakursa un analizēt ES dalībvalstu mēģinājumus aizsargāt savu iekšējo tirgu un savus ražotājus netieši. Tas īpaši izpaužas centienos popularizēt savā valstī ražotos produktus, kā arī radīt tiem labvēlīgākus tirdzniecības nosacījumus salīdzinājumā ar importētajām precēm.