Dr.iur. Valentija Liholaja, LU Krimināltiesisko zinātņu katedras profesore, – “Latvijas Vēstnesim”

“Satversmes tiesa pieņem “Dienas sūdzību” par politiķu privilēģijām Krimināllikumā” — tā laikrakstā “Diena” šā gada 8.janvāra numurā informē žurnāliste Dita Arāja, īsumā pārstāstot iesniedzēja argumentāciju: “amatpersonām un deputātu kandidātiem nodrošinot īpašas privilēģijas likumdošanā, tiek pārkāpti Satversmes nediskriminācijas un vārda brīvības principi”. “Dienas” prasījuma būtība — atzīt Krimināllikuma (KL) 91. un 271. pantu par neatbilstošiem Satversmei, jo to esamība, pēc “Dienas” galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes domām, kuras paustas šajā pašā rakstā, īpaši privileģē un aizsargā amatpersonas un deputāta kandidātus iepretim citiem sabiedrības locekļiem, “šādu pantu esamība var ierobežot diskusiju sabiedrībā, var atturēt cilvēkus izteikt savu viedokli par amatpersonu rīcību vai deputāta kandidātu piemērotību, tādējādi labums, ko nelielai cilvēku grupai var dot šo pantu pastāvēšana, neatsver apdraudējumu, ko tie rada viedokļu brīvai apritei sabiedrībā”.

Kas tad pamudināja akciju sabiedrību “Diena” griezties Satversmes tiesā ar šādu prasījumu?

Domājams, nekļūdīšos, apgalvodama, ka tā galvenokārt ir atbildes reakcija uz tiesu nolēmumiem Laimoņa Strujēviča prasības lietā pret akciju sabiedrību “Diena” un Aivaru Ozoliņu par godu un cieņu aizskarošu ziņu atsaukšanu un kompensācijas piedziņu, ar kuriem šī prasība tika atzīta par pamatotu un daļēji apmierināta (pilnu AT Senāta 2002.gada 14.novembra spriedumu lietā Nr.SKC—604 var lasīt “Jurista Vārdā”, 3.12.2002., Nr.24).

Saprotams, ka satraukumam ir pamats, jo šādu nolēmumu esamība liek masu medijiem daudz nopietnāk pārdomāt katru publicēto vārdu, bet nepieciešamības gadījumā uzņemties arī atbildību kā par apzināti nepatiesu ziņu izplatīšanu par jebkuru personu neatkarīgi no tā, kāds būtu viņas statuss, tā arī par informācijas sniegšanu personas godu un cieņu aizskarošā veidā. Tikai pirmajā brīdī rodas jautājums — kāpēc “Diena” “ķērusies” tieši pie KL, nevis lūgusi atzīt par Satversmei neatbilstošu Latvijas Civillikuma 2352.a pantu, vai varbūt ierosinājusi “pilnīgas demokrātijas interesēs” vispār atteikties no tiesību normām, kuras vērstas uz cilvēka goda un cieņas aizsardzību.

Atbilde, šķiet, meklējama ne tik senos Saeimas pirmsvēlēšanu notikumos, bet, kā jau juristiem ierasts, sākšu ar fabulu un sekojošiem notikumiem hronoloģiskā kārtībā.